Sasistais vilks nes veselo lapsu.

  7. A.1.2.3.4.43.30. Kreicberģis Dzirciemā. LP, V, 57. AŠ, II, 1a.

Saimnieks veda zivju vezumu no dīķa mājā un ieraudzīja krustiem pār ceļu lapsu guļam. Viņš domāja: "Lapsa nosprāgusi!" Tādēļ uzmeta uz vezuma un priecājās: "Būs sievai lapšu ādas kažociņš!" Bet, kamēr šis tur, zirgam pa priekšu iedams, priecājās, lapsa izķuidīja visas zivis no vezuma un tad nolēca zeme tās ēst. Ēda, ēda — pienāca vilks: lai dodot viņam arī kādu zivtiņu.

"Eji, makšķerē pats!"

"Nava makšķeres, kūmiņ."

"Makšķeres nav, makšķeres nav! Iebāzi asti āliņģī un paturi līdz rītam, tad jau samakšķerēsi maisiem."

Labi, vilks tā darīja. Bet pa nakti nejauki sala un vilka aste iesala āliņģī, ka ne pakustēt. Nu lapsa atskrēja dīķmalā un sauca uzsaukdama: "Se, se, ciema suņi! Vilkam aste piesalusi." Saskrēja suņi un pamieloja vilku vareni: spalva vien putēja. Vilks ar varu izrāva asti, aizmuka pusdzīvs un nozvērējās lapsai atriebties. Bet kamēr suņi ar vilku kavās, lapsa iešmaucās namiņā un izvandīja sievai maizes abrā mīklu, balts purns vien palika.

Vēlāk vilks sastapa lapsu: "Klausies, kūmiņ, tu mani piekrāpi, nu es tev atmaksāšu."

"Ko nu, brālīti, tādas blēņas! Suņus saucu tamdēļ, lai tevi no ledus nagiem paglābtu; bet paskaties, kā man par labo sirdi izgāja: izdauzīja visas smadzenes no galvas. Tev tikai dažās vietās var asinis un jēlumus manīt, ko es iesākšu: nemaz paiet vairs nespēju, un medīt vajadzētu: sirds pliekana, dūša noļekstējusi."

"Vai, kūmiņ, tad tev ir klājies pavisam nelabi: es jau vēl tagad tev manu smadzeņu pickas pierē. Man žēl! Sēdies tālab man mugurā, nesīšu aitu kūtī, kur arī vistas piemīt, un paēdināšu tevi krietni jo krietni."

Lapsa sēdās vilkam mugurā un iesāka jāt; bet ceļā lapsa brēkāja: "Kults nekultu nes, kults nekultu nes!"

Vilks vaicāja: "Kūmiņ, ko tu teici?"

"Es sacīju tā: ja tu mani klausītu, tad kūlienu nedabūsi."

"Es klausīšu, klausīšu; saki, ko vien gribi."

Labi, aizjāja pie aitu kūts; lapsa mācīja: "Ieeji piekūtī, izsviedi gaili pa lodziņu, lai viņš nedabū iedziedāties; citādi tevi noķers un tu pie jēriem netiksi."

Vilks saķēra gaili, izsvieda pa lodziņu; bet gailis nejauki trokšņoja un uzmodināja saimnieku.

Kamēr saimnieks ar ļaudim atskrēja uz kūti, lapsa ar gaili jau gabalā, bet vilkam klājās nelabi: ļaudis vienu kāju pavisam atsita; laime, ka vēl to pašu dzīvību taupīja. Bet lapsa, gaili apēdusi, nāca vilkam pretim spļaudama: "Kad tevi piķis! Tā tad uzbruka man negaiss. Laime vēl, ka laikā palaidu gaili vaļā un aizmuku. Kā tev gāja?"

"Man pavisam nelabi: vienu kāju pavisam atsita un sānus nežēlīgi sadauzīja."

"Vai zini, mums nav vērts vairs medīt; celsim labāk tepat kur kādu būdiņu ar diviem kambariem un dzīvosim mierā. Taisi tu savu kambari no ledus, tu esi sadauzīts un slims: ledum nepūtīs vējš cauri; es taisīšu vienkārši no lubām, man pietiks. Labi! Bet kas nu atkal notika? Pavasarī vilkam teicamais kambaris izkusa. Tagad vilks redzēja, ka lapsa viņu tīši piemānīt vien grib, tādēļ sadusmojās un teica: "Tev vairs neticu, nu tevi apēdīšu."

"Vai!" lapsa raudāja, "bet tad lūdzams aproci mani mazākais godīgi, labi padziļā bedrē; manu tēvu arī tā raka. Es zinu tur mežmalā tādu bedri; pagaidi drusku, iešu apskatīties, vai nav piemilzusi; ja nebūs, tad tevi saukšu; skreji tad ar joni un grūdi mani bedrē, kā jau ar mirējiem tas parasts."

Lapsa aizgāja pie bedres, nostājās otrā pusē un sauca: "Nav piemilzusi, skreji nu!"

Vilks skrēja pilnā vējā lapsu bedrē grūst; bet kā lēca pa bedri — bedre bij par platu — tā klupa dibinā un pats nositās. Nu lapsa apraka vilku smiedamās.

Piezīme. Pēdējā pasaciņa liekas būt mākslīgi savirknēta no vairāk patstāvīgām daļām. P.Š