Veļi prasa savu mantu.

31. J. Siķēns Vecumniekos. Etn. IV, 1894. LP, VII, I, 117, 5.

Vecmuižas pirmā baznīca atradusies Katrīnas kalnā. Kalniņš atrodas upes krastā, tā galā vēl redzamas kapu vietas. Upes nosaukums man nezināms, tanī vietā pret kapiem to sauc: Katrīnas kroga upe tālāku atkal pēc tā apgabala, pa kuru tā tek. Upe esot rakta Kurzemes lielkunga Jēkaba laikā. Senāk gan, kā domājams, kapsēta ieņēmusi lielāku gabalu, kas tagad sarāvies tikai kalniņa virsotnē.

Kad baznīca nespējusi vairs savam nolūkam kalpot, tad pagasts nolēmis celt jaunu, tuvāki pie muižas. Nodoms tapis izdarīts, viss bijis gatavs; tikai zvans vēl bijis jāpārved no vecās vietas uz jauno. Bet tas izrādījies par neiespējamu: jo strādnieki cīnījušies, gribēdami to ratos iedabūt, jo tas vēlies baznīcas pagraba dobei tuvāki. Toreizējais mācītājs esot vienā naktī redzējis sapnī sevi miroņu garu apstātu, kas teikuši, lai zvanu atstājot kapos, jo tie bez zvana nevarot iztikt un to arī nedošot projām. Strādniekiem pēc daudz pūliņiem izdevies zvanu iecelt ratos, bet tiklīdz tie nobraukuši pie upes, tā zvans izvēlies no ratiem un ieripojis upē skanēdams. Pēc tam daudz reizes īpaši sestdienas vakaros upes dibinā dzirdētas dobjas zvana skaņas.