Burvji.

Senos laikos burvjus gan neturējuši par kādiem ļaundariem, bet tik par tādiem cilvēkiem, kuriem būtu it kā kādas pārdabīgas spējas: bet vēlāku kristīgos 1aikos visas šādas pārdabīgas lietas tika piešķirtas velniem un tā nu burvji ir pārvērtušies par velna kalpiem, lai gan teikās nav vēl galīgi izbeigušās kādas atmiņas arī par labvēlīgiem burvjiem. Burvis, tāpat kā pūķa turētājs, apsola savu dvēseli velnam, par ko tad viņš dzīvo virs zemes pilnībā: bet pēc nāves velns saņem nevien viņa dvēseli, bet dažreiz plosa arī jau viņa miesu. cilvēks varējis palikt par burvi, arī tikai no ziņkārības darot burvja darbus. Burvju uzdevums bijis uzsūtīt citiem cilvēkiem visādas kaites un nelaimes, bojāt citu laukus un maitāt viņu lopus. Tam nolūkam burvji nesuši uz skaužamā cilvēka māju, kūti jeb tīrumu tā sauktās nešlavas, kas pastāvējušas no vistu olām, sprāgušiem sivēniem jeb jēriem un citām līdzīgām lietām. Kad burvis pieķerts svešā kūtī jeb stallī, tad viņš varējis pārvērsties par sekumiem, slotu, dakšām jeb citām līdzīgām lietām, un dažreiz arī pilnīgi pazust otra acu priekšā. Ja nu skaustais cilvēks tādu nešļavu, jeb arī sekumus vai slotu, iemetis ugunī, tad burvim bijis tikmēr jāmokas. kamēr tas beidzot nomiris. Bet ja burvis dabūjis no skaustā cilvēka ūdeni nodzerties jeb kādu niecīgu dāvanu, tad viņš bijis tūliņ no ciešanām brīvs.

Teikas bieži stāsta par burvjiem, ka tie iedzirdinājuši jeb ieēdinājuši otra cilvēka vēderā čūskas, šķirgatas, tārpus un citus kustoņus. Ar līdzīgu burvību viņi pratuši saistīt arī otru cilvēku pie sevis.

Arī savā starpā burvji bijuši ne visai draudzīgi un saticīgi, jo ko viens apbūris, to otrs dažreiz atkal atbūris. Ir vairāk teikas un pasakas par maģiskām cīņām burvju starpā, kur tad viens burvis parasti pieder pie labvēlīgajiem.

Ja burvis nodod savus buŗamos vārdus citam cilvēkam, tad viņš pats vairs ar tiem vārdiem nevar burt. Turpretī priekš miršanas burvim ir jānodod savs amats kādam vietniekam, jo citādi tam ir ilgi jāmokās un viņš nevar vien nomirt. Nomirušam burvim velni bieži vien noplēš ādu, apēd viņa miesu un kāds velns vēl ielien nomirušā ādā, lai ļaudis tam godu parādītu. Dažreiz atkal mirušais burvis ceļas no kapa augšā un moka cilvēkus. Tādos gadījumos ļaudis izrok burvi no kapa, nocērt tam galvu un noliek to starp kājām. Dažreiz tam arī iedzen sērmūkšļa jeb apses vadzi krūtīs. Tādu burvi tad arī vairs neatstāj kapsētā, bet aprok to kādā purvā. Tai dienā, kad burvji miruši jeb krituši aprakti, bijis arī ļoti nejauks laiks: pūtis stiprs vējš, lijis lietus, nākusi krusa jeb putinājis sniegs.

Par burvjiem parasti palikuši tā sauktie atzīdeņi, t. i. bērni, kuŗu zīdīšanā notikusi kāda nekārtība. Atzīdeņi dabūjuši ļaun&127; skatu, ar ko tie varējuši otra bērnus, lopus jeb laukus nobrīnodami bojāt. Tāda nobrīnošana jau stāv ļoti tuvu lādēšanai un buršanai. Arī bērni, kas dzimuši lielā ceturtdienā, paliekot par burvjiem. Burvjiem esot zaļas jeb sarkanas acis, kuras tie runādami pastāvīgi mirkšķinot. Kā visi ļauni cilvēki, tā arī burvji nevarot otram taisni acīs skatīties. Tad viņiem vēl esot gaŗi nagi, nesukāti mati, nemazgāta mute, melnas un noskrandājušās drēbes. Vispārīgi lāga cilvēku starp burvjiem neesot: tie esot parasti klibi, kropli jeb apkārt blandoņi.

Šie māņi par burvjiem ir atkal ļoti līdzīgi nevien pie latviešiem un leišiem, bet arī pie citām kaimiņu tautām, dažreiz sniedzas pat Āzijā un citās pasaules daļās iekšā. Pie indoeiropiešu tautām, kā arī pie ķīniešiem, vīrieši vairāk nodarbojas ar burvību, turpretī pie senajiem asiriešiem, senajiem jūdiem un vēl tagadējiem mandžūriem burves ir parasti sievietes. Daudz tautas sargā savus nogrieztos matus un nagus, lai burvji tos nedabūtu rokā (J. Frazer, The Golden Bough, 1936, III, 267--287) un nenodarītu viņu īpašniekiem kādu ļaunumu (pars pro toto). Arī latvieši ir sargājuši tādus matus un nagus, lai gan teikās vairs nav ziņu, ka burvji būtu tos meklējuši. Latvieši un leiši ne labprāt ir rādījuši nupat izslauktu pienu svešiem cilvēkiem, lai tas netiktu apskausts, un pārdevuši to, parasti iemetot mazu sāls graudiņu. Pati buršana daudz valodās stāv sakarā ar siešanu (J. Scheftelowitz, Alt - Palä stinensischer Bauernglaube, 97),

kas ir redzams arī latviešu teikās. Par maģiski aizturēto zagli un pieķerto burvi mēdz sacīt, ka tie ir «piesieti». Turpretī, ja kāds cilvēks jeb lops tiek atsvabināts no burvības, tad pēc teikas vārdiem tas tiek «attaisīts» jeb palaists vaļā». No tā nu redzam, ka nekāda pamatīga 1atviešu teiku pētīšana nav iespējama bez salīdzināšanas ar citu tautu tradīcijām.