3. A. 1. F.Pudžs Niedrumuižas sādžā, N.Rancāna krājumā.

Kaidu reizi dzeivuoja vecs un vece, kuri beja ļūti nabadzeigi. Vecs gyva zivis, bet vece sprēde kūdeļu. Vīnu reizi večam ļūti beja laimējīs. Viņš, pīgivis pylnu vazumu zyvu, braucja uz muojuom. Lopsa, īraudzējuse zivis, palyka ļūti kuoreiga. Viņa apskrējuse pa teirumu lelu gobolu prīškā, apsameta par nadzeivu un gulēja uz ceļa kai nadzeiva. Vecs, dabraucis pi lopsas, dūmuoja, ka viņa nadzeiva, un par tū ļūti nūsaprīcuojuos carādams, ka sīvai byus loba apakle. Izlicis lopsu uz vazuma, guoja zyrgam leidza.

Lopsa pa tū laiku izsvaidēja vysas zivis nu vazuma un poša izlecja uorā. Salasējuse zivis un īguojuse mežā zam egleites, tuos ēde.

Vecs nūbraucis iz muojuom, nu prīcas napasavieris pavysam uz vazuma, guoja ustobā un teica uz veces, lai ejūt uorā, pajemūt apakli. Vece izguojuse uorā, naatroda ni zyvu ni apakles. Vecs par tū ļūti bādājuos, bet nikuo dareit.

Piezīme. Šī pasaka, kā arī sekošais variants, liekas būt patstāvīgas pasakas, kādēļ tās ir atdalītas no tālāk uz priekšu ievietotiem numuriem. P.Š.