4. A. 1. J.Voitkāns Rēzeknes Birzgaļos, R.Tabines krājumā.

Reizi zvejnīks vedja uz muojuom zyvu vazumu. Braukdams caur mežu, viņš īraudzēja uz ceļa lopsu. Lopsa gulēja, asti atstīpuse, un nakustēja. Zvejnīks dūmuoja, ka lopsa ir nadzeiva; nūturēja zyrgu, izkuopja nu rogovu, daguoja pi lopsas, skotuos — nui nadzeiva. Dēļ drūsuma vēļ ar peickas kuotu pabadēja, ar kuoju pagrīzja uz ūtru suonu — nadzeiva. Zvejnīks pajēmja lopsu aiz kuoju, svīdja rogovos, pats sādās prīkšā, sacierta zyrgam un braucja tuoluok. Braukdams dūmoj: "Eku byus buobai apakle!"

Atbraucis uz muojuom, uotri skrīn ustobā un līlējās: "Buob, ej pasavier, cik skaistu apakli tev atvežu!"

Zvejnīka sīva iztak uz pogolma, skotuos: "Uja, ļaunais, tovu malūšonu!" viņa klīdz. "Navīn apakles, bet i zyvu naatvedi."

"Ej, jau ej, kū ti tukšu gvelz!" dusmūjuos zvejnīks un steidzuos uorā.

Izguojis rūkas vīn sasyt: "Ek, viltnīca, a gulēja kai nadzeiva. I ar peickuotu badīju, i ar kuoju spēru — nadzeiva. Nu, dūmuoju, byus tev, buobiņ, apakle. Vot tev i apakle!"

Piezīme. Salīdzini piezīmi pie iepriekšējās pasakas.