5. A.1.2. L.Zēberga Talsos, A.Bērzkalnes krājumā.

Reiz ziemā kāds vīrs veda uz mājām zivis. Lapsa saodusi zivju smaku domā: "Nolikšos uz ceļa un izlikšos par beigtu."

Lapsa noguļas uz ceļa un zemnieks, viņu ieraudzījis, priecājās: "Nu būs manai sievai silta kažoka apkakle!"

Zemnieks paņem lapsu, ieliek vezumā un brauc tālāk. Bet lapsa ņem nu tikai un sviež zivis ārā. Beidzot pati ar izlec, salasa kopā un aiznes pie siena kaudzes.

Vilks izsalcis iet garām un prasa, kur šī dabūjusi zivis? Lapsa stāsta, ka izzvejojusi no āliņģa. Vilks, izsalcis būdams, prasa, lai parādot šim ar'. Lapsa aizved vilku uz upi un saka, lai bāžot asti āliņģī, līdz beidzot aste iesalst.

Te nāk sieva ūdeni smelt, ierauga vilku un sāk saukt pēc palīga. Vilks izbīstas, raujas ārā un norauj asti. Nu vilkam jāskrien projām bez astes un bez zivim.