6. A.l.2. A.Poča Preiļos, N.Rancāna krājumā.

Kaidu reizi zīmas laikā brauce vīns saimnīks puordūt zivs. Lopsa, tū monīdama, steidzās dreizi uz prīšku, izataisās par nadzeivu un guļ uz vyds ceļa. Nu lelu prīku saimnīks čut [kr. xenm, tikko] nasabrauce lopsu, bet pasavērīs uz prīšku, īraudzēja lopsu, pajēme jū aiz astes un īsvīde rogovuos.

Cikom saimnīks pabrauce kaidas divas verstas, lopsa izsvaidēja zivs, izlece nu rogovu un īskrēja tyvejā mežā. Kod saimnīks jau aizbrauce aiz meža, tūlaik lopsa lasēja pa vīnai zivtiņai kryumeņūs. Tagad lopsa paāduse, cik varādama, nūglobuoja cytu sev pazusī.

Vylks, garam īdams, saūdis zivis smaku, pīguojis pi sovas muoseņas, vaicoj: "Kur tu tik daudzi zyvu esi pīzvejuojuse? Es jau divas dīnas naasmu ēdis, man tagad ļūti gribis ēst. Īdūd man ar kaidu zivtiņu!"

Lopsa atbiļd: "Ej pats zvejūtu! Ej uz upeiti, pameklei vīnā vītā, kur ir izciersts lads, tur tu vari ībuozt asti un turēt, cikom tev napīsaķersīs zivs. Tik sorgais tuo, kad asti nakustynoj un navalkoj uorā, cytaižuok tev nikuo nabyus."

Vylks paklausa muoseņas padūmu, īt uz nūroudeitu upeiti, atrūn tur vysu un iztaisa, kai teikts. Īsvīdis asti, patur kaidu stundu un rauga asti viļkt uorā, bet jei uorā nasavalkās. Tys vylkam tik pa pruotam. Jis sēž un nazyna, kai atmoksuot lopsai par taidu lobu padūmu.

Cikom vylks prīcuojos nu lobu vakareņu, par tū laiku guoja kaida buoba pēc yudiņa. Īraudzējuse vylku, jei nasas, cik varādama, uz solu un sasauc vysu solas ļaužu vylku sist. Vylks, radzādams taidu najauku lītu, gribēja bēgt prūjom, bet navarēja vairs izvilkt osti: beja pīsaluse. Te pīskrēja ļauds, cyts ar ciervi, cyts ar sokumim, cyts ar iskopti un nūsyta bruoleiti.

Lopsa, muoseņa, aizskrēja smīdamās uz sovu olu.