A. 3* T.Beča Preiļu Byndarines novadā, B.Spūļa krājumā.

Seņuok lopsa beja vylkam sīva. Reizi vīnam saiminīkam beja kuozas. Vylks ar lopsu aizguoja uz kuozom. Jī sadūmuoja meklēt gordumu. Vylks pa lūdzeņu īleida klētī. Lopsa atsasāda uz lūdzeņa. Vylks jam maizi un gaļi un dūd lopsai. Lopsa ād un smejās. Te veira ar sīvu nadorbus īsavēra saiminīca. Jei suoka klīgt un vysi kuozinīki saskrēja vylka systu. Lopsa tryukuos nu lūdzeņa un aizskrēja, bet nabogam vylkam labi vīn patyka. Tikkū dzeivs palicis, jis šmaucja uz mežu. Lopsa aizskrēja vylkam prīškā un soka: "Ai veireņ, kai mani sasyta, es tikkū dzeiva palyku."

Vylks vaicuoja: "Kur gaļa un maize, kur es tev devu? Maņ jau tik cīši gribīs ēst"

"Tu jau pats beji pi maizes un gaļas, es tik nu molas vierūs."

Nu tuo vylks ar lopsu sasaneida un izašķeira.