2. A.2.3.4. F.Pudžs Niedrumuižas sādžā, N.Rancāna krājumā.

Kaidu reizi zīmas laikā lopsa dabuoja zivis un, īguojuse mežā, zam egleites ēde. Vylks, saūdis zyvu smordu, atguoja pi lopsas un lyudza, lai īdūdūt jam ari zyvu.

Lopsa soka: "Ej pats gyutu!"

Vylks atbild: "Namuoku medeit."

Lopsa pamuoca vylku, kai medeit zivis, un soka: "Nūej zam pusnakšu uz upi, ībuoz asti un patur leidz tam, koleidz byus gryuta, tad izzvejuosi na muorceņuom, bet pudim."

Vylks paklousa lopsas podūma un aizīt. Ībuozis asti, viņš turēja leid tam, koleid aste dikti īsola, tai ka navarēja vairs izraut uorā.

Reitā guoja sīvītes pēc yudiņa. Īraudzējušas vylku, viņas saskrēja ar cierim un kuošim un suoka sist vylku, tai ka tys, izruovis asti, aizskrēja.

Īraudzējis lopsu, vylks soka: "Es par tū tev atrībšūs."

Lopsa pa tū laiku īskrējuse cīma muojuos, izzīde sev golvu ar meiklu. Tad satykuse vylku soka: "Redzi, kai man par lobu sirdi daguoja, ka izdauzēja vysus smadzeņus nu golvas."

Vylks gan beja ļūti sasists, bet žālūdams lopsu, soka: "Sēdīs, kūmeņ, man mugorā! Es radzu, ka tu esi ļūti slima."

Kad vylks nesa lopsu, viņa klīdza: "Systs nasystu nas."

Vylks ito nasaprota un teica: "Kūmeņ, kas tys ir?"

Lopsa atsoka: "Tu nasysts nes mani systu."

Golā lopsa sadūmuoja īt ar vylku jāru zogtu. Viņa pīmuocējuse vylku, ka šei stuovēšūt uorā, lai padūdūt gaili, lai gailis naaizdzīduotu un naizdzierstu saiminīks. Vylks īguojis klāvā, pajēmis vispirms gaili, izsvīdis uorā, tad guoja pi jārim.

Saiminīks īraudzējis vylku, suoka viņu ļūti sist. Lopsa pa tū laiku, pajēmuse gaili, aizskrējuse tuoluok. Apāduse gaili, viņa spļaudīdama skrēja vylkam pretim un teica: "Uz manis izskrēja ari lels negaiss."

Piezīme. Šās un sekošās pasakas pirmā daļa ir jau augšā iespiesta. P.Š.