3. A. 2. 3. 4. J.Voitkāns Rēzeknes Birzgaļu pag. N.Rancāna krājumā.

Reizi lopsa atroduse zivis, sanas zam sīna kaudzes, sāduos un ād. Te cauri īt izalkušais vylks, īrauga, ka lopsa ād, īt kluotu un soka:

"Vasala, kūmiņ!"

"Vasals, kūm, vasals!" atbiļd lopsa.

Vylks prosa: "Kūmiņ, īdūd man kot [kr. [jnm, kaut] vīnu zivtiņu!"

"Ej, kūmiņ, pats zvejūtu!" atteic lopsa. "I man gryuts beja zvejūt."

"Kūmiņ, es namuoku, pavuici [vuicīt, kr.exbnm, mācīt] mani!" lyudzās vylks.

"Labi! Ekur pi viņo cīma, azarā ir izciersts uoliņģis. Ej, īkar asti, un par nakti pīsaķers daudz zyvu!"

Vylks paklausa un nakti aizīt uz uoliņģi, īkar asti un sēd. Par nakti saspīdja lels soltums, yudins uoliņģī suoka solt un vylkam aste īsola. Vylks pakustynoj, pakustynoj — gryuta — laikam daudzi zyvu pīsaķērīs.

"Nu, lai pīsaķer vairuok!" dūmoj vylks un sēd ilguok.

Uz reita pusi atskrīn lopsa un prosa: "Nu, kas, kūmiņ, vai ķerās?"

"Ķerās, kūm, ķerās!" atbild vylks.

"Nu labi! sēdi ilguok, tad vairuok pīsaķers," pamuoca lopsa un paša aizskrīn prūjom, bet na uz mežu. Viļtinīca skrīn uz cīmu, sastuosta buobuom, ka vylks uoliņģī yudini jauc. Buobas vēl natic, skrīn vārtūs — nui, patīsai sēd. Tryukstuos vyss cīms, ķer vāzas, požagus [krāsns slotas], mītus un skručus un skrīn vylka systu. Vylks nabadziņš rauga bēgt, bet navar: aste īsola uoliņģī. Saskrēja ļauds, suoka sist, kurs ar vāzu, kurs ar mītu, kurs ar skruči. Ļauds syt un klīdz, vylks nu suopem gaudoj un raustuos. Golā nabogs izruova asti, kot bez uodas, un bāga cik kuojas nas.

Lopsa pa tū laiku īleida ustobā, izguozja buobai maizes baļģi, gryudja golvu meiklī, nūzīdja vysu un, cik spāka, laidjās skrīt uz mežu.

Te jū satyka vylks un rauduodams soka: "Vai, kūmiņ, kai tu mani apmuonēji! Tik dzeivs izbāgu, bet nevīnas zivtiņas nasagivu."

"Slikti, kūmiņ!" soka lopsa, "bet redzi, man vēl slyktuok. Es skrēju tev paleigā, bet ceļā satyku buobas. Vīna kai lyka man ar skruči par golvu, tai par reizi smedziņi izleida. Redzi, kūmiņ, kai jī man jau saļ uz pakauša."

"A vai, kūmiņ, to tev vēļ slikšuok beja", sacīja vylks. "Nu, sēstīs man mugorā, es panesīšu tevi kaidu gabaliņu, te palikt navar. Dzierdi, kai cīma suņi rej! Jauss pādas, atskrīs šur un tad byus vel slikšuok. Bēgsim, kūmiņ!"

"A vai, kūmiņ, cik tu labs!" runuoja lopsa. "Danes mani da olas, ti es dzeiva byušu. Cytaidi maņ juogaist, jo spāka nav, navaru paīt."