4. A.1.2.4. Jonis Soms Kolupā, B.Spūļa krājumā.

Reizi lopsa apsametja uz ceļa par nadzeivu. Pa tū ceļu braucja vīns zvejnīks. Jis īraudzījis lopsu un, dūmuodams, ka jei ir nadzeiva un ka nu juos uodas byus kažūks, izsvīdja tū uz vazuma. Bet lopsa pa vīnai zivei svīž un svīž uorā un golā poša izlēcja nu vazuma. Atbrauc zvejnīks uz muojuom un vierās, ka nav ni zyvu, ni lopsas.

Lopsa, salasījuse pa ceļu zivs un salykuse tuos rogovuos, brauc. Sateik jū vylks un suoc prasīt zyvu. Bet lopsa atsoka, ka azarā asūt daudzi zyvu un tikai vajagūt īkuort asti, kur izciersts lads, un par nagaru laiku pašas pisaķeršūt. Vylks paklausa lopsas un tai padora. Bet par nakti aste īsola. Reitā buobas īt pēc yudiņa un īrauga vylku. Un, atskrējušas uz azaru, suoc vylku sist: kas ar kuošim, kas ar skruču. Golā vylks, atruovis asti un tik dzeivs, aizbāga uz mežu.

Sateik lopsu un stuosta. Bet lopsa atsoka, ka šai vēl vairuok daticis un prosa vylka, lai tys panastu jū. Vylks pasādynuoj lopsu sev uz mugoras un nas. Tai vylks lopsu par malim vēl panesja.