Sasistais vilks nes veselo lapsu.
6. A.1.2.3.4. B.Určs Preiļos, B.Spūļa krājumā.
Brauc zivinīks pa ceļu. Cik tī garu gobolu puorbraucis, jis redz, ka ceļa molā guļ nadzeiva lopsa. Nūsaprīcuojis par atradīni, jis pajam šū lopsu un izlīk tū uz zyvu ķerzines un mīrīgi brauc tuoļuok.
Bet lopsa gulādama izgrauž ķerzinei caurumu un, izteirējuse vysas zivs nu tuos, ari paša aizbāg.
Zivinīks, nikuo namanīdams, brauc tuoļuok un tikai natuoļu nu sātas atsaver atpakaļ un īrauga tukšu ķerzini. Bet nikuo darīt.
Lopsa pa tū laiku salosa vysas izkaisītuos zivs un, aiznasuse uz mežu, suoc ēst.
Kur bejis, nabejis, īt garum vylks un, īraudzījis lopsu, soka: "Vasala, kyumiņ! Kū tu tī dori?"
"Zivs ādu", atbiļd lopsa.
"Vai gordas ir? Īdūd, kyumiņ, maņ paraudzīt!"
Lopsa īdūd vylkam vīnu zivtiņu. Tys, apēdis šū zivtiņu, vēļ lyudzās: "Esi tik loba, kyumiņ, īdūd vēļ vīnu!"
"Ej pats gyutu!" jam atsoka lopsa, bet golā tūmār īdūd ūtru zivtiņu vylkam. Apēdis šū zivtiņu vylks otkoņ prosa, bet lopsa vairs nadūd un syuta vylku pati uz azaru, kur izciersts lads, tur lai vylks īkars asti un zivs pašas pīsačerškūts.
Vylks paklausa lopsas padūma un, aizguojis da azaram, īkar caurumā, kur izciersts lads, sovu asti. Te jis sēd', sēd' un parauga pasaceļt un jyut, ka zivs jau čerūtīs, jo aste arvīnu palīkūt gryutuoka. Bet uorā nu cauruma astes navalk un dūmoj sevī: "Pagaidīšu vēļ kaidu šaļtiņu, lai vairuok pisačer zyvu."
Lopsa pa tū laiku skrīn uz solu un pa mikrēšļam jei īsažaun zam pajumtes kur vystas tup.
Bet vystas vēļ nagulēja un, sasastryukušas, suoka kladzynuot. Trūksni izdzierda saimnīca un cyti muojas ļaudis un vysi devjās nu ustobas uorā, atstuodami pi tam ustobas durovas vaļā.
Lopsa nu zam pajumtes, napamanīta nu saiminīcas, izbāga un īskrēja ustobā, kur saiminīcai vyss beja sagatavuots maizes cepšonai.
Te jei izlēca uz maizes baļvas molas. Baļva apsaguoza un lopsa izatepja ar maizes meikli un padzierduse, ka vysi muojas ļaudis sasacāluši un gluobiņa nabyus, jei nūsprīdja īt atpakaļ uz mežu.
Bet vylkam ari beja lela zveja. Jis, pagaidījis vēļ kaidu laiciņu, rauga vilkt zivs uorā. "Jau dīzgan gryuts, bet nu lai vēļ vairuok pīsakruoj!" tai prīcuodamīs, vylks sēdēja uz okas molas.
Pēc kaida laiciņa vylks verās, ka da jam īt ļaudis, nu dūmoj: "Lobuma nabyus", un rauga vilkt zivis uorā: jis lāc gon uz vīnu pusi, gon uz ūtru, bet kai nateik vaļā, tai nateik.
Te i ļaudis kluotu: cyts ar mītu, cyts ar kuošim, cyts ar zediņim, cyts ar statiņim, kas kam ticis rūkā un vysi pa eilei atlaiž nabagam par mugoru, par golvu. Vylks, raustīdamīs, atraun sev asti un, krista nametis, aizbāg prūjom.
Ceļā jis sateik sovu kyumiņu lopsu. Tei skumīgā bolsā vaicoj: "Vai, kyumiņ, loba zveja?"
"Jā, loba gan, bet pardaudzi pīsameta zyvu un pat navarēja tik dreiži izviļk uorā vysu; te saskrēja zemnīki un mani syta tai, ka pat aste attryuka."
Lopsa soka vaidādama: "Vai, kyumiņ, kaidas brīsmas mani beja sagaidijušas! Es beju aizskrējuse uz solu, lai saguoduot lobuoku maļtīti; beju tykuse vystu un raudīvu klāvā, bet tur vystas suoka čērkt un raudives ķērkt, tai, ka vysi cīma ļaudis sacēļa ausis un suoka kautīs, kas ar kū: saiminīcas ar čipim, saiminīki ar luopstom tai sasyta, redz, kyumiņ, ka smadzeņi nu golvas līn uorā."
"Ja, kyumiņ" vylks soka "lelas jau gon man ir suopes, bet tev vēl leluokas."
"Pat, kyumiņ, paīt navaru, golva jyuk," saka lopsa.
"Čerīs, kyumiņ, kikiredzēs, es tevi aiznesšu uz olu un sasildīšu."
"Vai, munu zalta kyumiņ, cik tu esi lobs!"
Vylks pajam lopsu kikiredzēs un nas. Ceļā lopsa-gudrinīca, dūmuodama par sovu veselību un atpyutu, izzūbūdama, runoj: "Systais nasystū nas, systais nasystū nas."
Vylks soka: "Kū tu, kyumiņ, runoj?"
"Ka vasalais slymū nas."
Vylks lopsu danas pi olas un grib leist vydā, bet tei aizlāc prūjom.