2. A.15. P. Vitolipš Lubejā. Etn. Ill, 1893, 32. 1. p. LP, VIl, II, 39, l, 1. AŠ, II, 2b.

Lācis Andrievs, vilks Juris un lapsa Anna reiz gāja pa pasauli pastagāties. Gar bišu dārzu ejot, lācis paņēma vienu medus tropu; vilkam bija avina puse līdz, bet lapsai nebija nekā. Vakariņās vilks apēda avina pusi, lācis tukšoja i tukšoja savu medus tropu, bet nevarēja vinnēt, tomēr lapsai nedeva ne sukstīt. Lapsai gan stipri kārējās, bet tā savas gribas neizrādīja.

Nogāja visi pie miera. Lapsa izlikās pirmā cieti aizmiegot ; bet tiklīdz nomanīja vilku un lāci aizmigušus, tad vieglītēm uzcēlās un pie lāča tropa klāt un luksīja pilnu viduci. Ēzdama domā, kā nu izvairīšoties, jo rītu lācis domāšot tūliņ uz šās. Ēda, ko ēda - kas palika pāri, ar to apsmērēja vilkam purnu un pakaļu, un likās tīri mierīgi savā vietā uz auss.

Otrā rītā lācis, pirmais pamodies, aplūkoja savu tropu. Sauss! Tūliņ pie lapsas klāt, teikdams: "Klausies, Anna mās! kam tu manu medu apēdi?"

"Nekā, Andriev brāl! netrāpīji vis. Esmu saslimusi tin jau no vakarrīta līdz šimrītam nav ēst ne iegribējies; laikam Juris brālis būs pielavījies. Redz, cik mierīgi viņš vēl gul. Un paraug, paraug, kā ēdis! Visas lūpas ar medu un kā nekā! Ēd tavu ēšanu! - Tiktālu spundējies, kamēr pa pakaļu sāk laukā nācin!"

Lācis, to redzēdams, arī domāja, ka tā jau nu esot un par tādu blēdību vilku krietni nopļaukāja. Lapsa, to redzēdama, domāja, ka pašai par meliem nu vairs jauki neiešot, kad vilks no lāča nagiem sprukšot vaļā. Tādēļ laida ļekas vaļā: naski vien devās uz tuvino māju, istabā ieskrējusi, apvārtījās iejava abrā. Ārā izgājusi - sāulītē apkaltējās. Tā to satika vilks.

Tas taisijās laisties virsū, grasīdamies, ka to šis nevarot tā vien atstāt. kad šās dēļ šis tādu pļaukājumu dabūjis.

Lapsai viegla mēle: "Ko nu, Juri brāli, ļaunojies, redzi, es esmu ļoti slima ar nelabām vātim apkritusi, ko tu no manim iegūsi? Vai tev no tā pilns vēders tiks?"

Vilkam sāpes un pirmās dusmas jau bija pārgājušas un nu tas tiešām noticēja, ka lapsai tāda vaina esot, kā sakot, atstāja lapsu sveikā. Tā gudrībā lapsa iztika ar veselu ādu. Bet no tā laika vairs nekad visi trīs kopā negāja vienu ceļu.