3. A.15. J.Rudovičs Latgalē, "Zīdūnis" 1923, 6.

Tai beja cytu reizi. Dzeivuoja luoc's, vylks un lopsa. Reizi luoc's, pa mežu staiguodams, beja atradis kūkā bites. Jis izjēmja madu un pīlēja treis mada pūdus un nūglobuoja mežā, ka nikas naatrostu. Lopsa, staiguodama pa mežu, atroda luoča madu.

Reizi reitā, lopsa agri cālusēs izskrīn aiz lūga un soka: "Lyudzu, lyudzu lopsu kūmūs." Tod uotri īskrīn pate ustobā un atsoka: "Nava vaļas, naīšu vys."

Luoc's izdzierdis, uz cepļa gulādams, vaicoj: "Kū tu tī runoj, lopsiņ?"

Lopsa atsoka: "Vot mani lyudz kūmūs."

Luoc's soka: "Kai ta nu krista var līgtīs? Ej, muosiņ, kūmūs!"

Lopsa cap pluociņus. Izcapuse aizīt uz mežu un izād mada pūdu. Zam vokora atīt uz sātu. Luoc's vaicoj: "Kai sauc kristdālu?" — "Īsuocinīts!" atteicja lopsa.

Ūtrā reitā otkon lopsa aizskrēja aiz lūga un soka: ,Lyudzu, lyudzu, lapsiņ, kūmūs, — un uotri īskrīn otkon ustobā un soka: "Naturu laika, juovuorej brūkastis."

Luoc's soka: "Kas tī taids ar tevim runuoja?"

Lopsa atbildēja: "Otkon lyudz kūmūs." — "Kai ta naīsi? Juoīt, kad lyudz."

Un lopsa aizīt otkon uz mežu. Izāduse luoča ūtru pūdu mada, otkon atsagrīž uz sātu. Luoc's vaicoj: "Kai sauc ūtru kristdālu?" — "Vyducīts!" lopsa atbildēja.

Trešā dīnā arī lopsai gribējās mads. Un jei izskrēja aiz durovom, pakloudzynuoja un teicja: "Lyudzu, lyudzu, lopsiņ, kūmūs."

Luoc's, tū dzierdādams, vaicoj: "Kas tur kloudzynuojās?"

"Vēl mani lyudz kūmūs." Un izvuorējuse brūkastis, otkon aizīt uz mežu.

Vylks soka luočam: "Breinums! Kotru dīnu kūmūs."

Lapsa atīt, pīāduse mada, rasna kai buca. "Nu, kai sauc trešū kristdālu?" luoc's vaicuoja. "Pabeidzinīts" — lopsa atbildēja.

Kaidu dīnu luocs sadūmuoja aizīt uz mežu mada apsavārtu. Nūguojis pi mada pūdim, īrauga, ka vysi treis pūdi izāsti un sadauzīti. Atīt uz sātu un soka uz lopsu: "Vai naesi apēduse munu mads pūdu?"

"Nā vys, luocīt, nā! Es nazynuoju, kur jis tev beja nūlykts, varbyut vylks apēdja tovu madu."

Vylks atbiļd: "Nā, es naēžu!"

Lopsa gudrinīca sadūmuoja, kai byus runuot. — "Vot vysi atsaguļsim saulītē, un kurs byus madu ēdis, tam aste paliks ar madu."

Atsagula vysi treis pret sauli. Luoc's ar vylku dreiži aizmyga, bet lopsa mudri, mudri aizkrīn uz mežu. Jei salosa sadaudzītuos lauskas, kurajuos vēļ beja pa druskai mads, aptrīp vylkam asti un uotri atsaguļst. Luoc's, pasamūdis, soka: "Tagad jau vērsimīs, kuram pi astes mads."

"Tev pyrmajam paraudzīsim, vai pats naesi ēdis!" Vylks ar lopsu paraudzīja luočam ap asti. "Nav soldons" un tod luoc's paraudzija ari vylkam. —

"Vylkam soldons", teicja luoc's. "Esi izēdis munu madu!"

Un luoc's ar lopsu nūsprīdja vylku apēst, kū arī izdarīja.