4. A.15.3* P.Buorbals Preiļos, B.Spūļa krājumā.

Lopsa sasatyka ar vylku un kūpā staiguoja medībuos. Reizi jī beja nūzoguši nu saiminīcas svīsta pūdu. Lopsa teicja uz vylka: "Tagad mēs itū svīstu nūliksim dēļ zīmas, jo nyuļa (nyu) var dabuot vystu, nu gonim var nūzagt vušku, a zīmu navarēs nikuo dabuot." Jī nūnesja svīstu uz mežu un paglobuoja olā.

Reitā suoka zvanīt baznīcā; lopsa i soka uz vylka: "Mani sauc par kyumu bārnu kristīt." Tū pasacījuse, lopsa aizguoja uz mežu un nūēdja svīstam viērsiņu. Kad atguoja atpakaļ, vylks nu juos vaicoj: "Kaids krista bārnam vuords?" — "Viersiņš", atbiļd lopsa.

Ūtrā reitā otkon suoka zvanīt. Lopsa soka uz vylka: "Mani sauc uz kristobuom." Un aizguojuse uz mežu, nūēdja svīstam vyducīti. Pēc tuo atguoja atpakaļ da vylkam. Vylks vaicoj: "Kaidu vuordu lykuot krista bārnam?" Lopsa atbild: "Vyducīts." Vylks dūmuoj, ka lopsa patīši īt uz kristobuom, a nazyna, ka jei īt svīsta āstu.

Trešā reitā otkon zvanēj. Lopsa soka uz vylka: ,Mani sauc uz kristobuom." Vylks breinuojās un soka: "Kai mani nikas nasauc uz kristobuom?" Lopsa soka: "Nabādoj, es tev atnesšu nu kristobuom kukuļus."

Lopsa aizguoja uz mežu un apēdja svīstam dibiniņu un atguojuse, atnesja vylkam kaula gobolu, kuru atroda meža molā. Vylks vaicoj: "Kaids vuords kristabārnam?" "Dibiniņš", atbiļd lopsa. Vylks, āzdams kaulu, izlauzja vysus zūbus, nūsvīdja kaulu un soka: "Cik nagords tovs kukuļs."

Daguoja zīma, lopsai ar vylku pītryuka barības. Vylks īguoduoja, ka mežā ir nūlykts svīsta pūds un obi ar lopsu aizguoja uz mežu, uz tū vītu, kur jīm beja nulykts tys svīsta pūds. Bet, nūguojuši, vairs naatroda svīsta. Lopsa teicja uz vylka: "Cyti zvēri ir atroduši svīstu un apēduši."

Pēc tuo lopsa soka uz vylka: "Es zynu vīnā solā kuozas un tur ir daudzi captas gaļas, svīsta, maizes, vysa kuo daudz." Vylks ar lopsu īt uz solu. Natuoli nu solas vylkam pīskrēja nuosīs smuords. Jī daguoja pi klētes. Klētei sīnā beja caurumiņš: tik kai vylkam īleist. Lopsa teicja uz vylka: "Līņ klētī vydā un svīd pa lūgu uorā gaļu."

Vylks, paklausījis lopsas, īleida klētī, izsvīdja vīnu gobolu gaļas, — lopsa tū apēdja. Izsvīdja ūtru, tū apēdja, izsvīdja trešu gaļas gobolu un pogolmā zvoni saskanēja. Lopsa, gaļu apāduse, aizbāga uz mežu.

Saiminīca tyuliņ guoja uz klēti pēc gaļas un atrūn vylku klētī. Suoka klīgt: "Vylks klētī, vylks klētī!" Te saskrēja kuozinīki, kurs ar ciervi, kurs ar luopstu, ar mītu un vazduom, un, skrinūt pa lūgu, sasyta vylku.

Vylks aizskrēja uz mežu da lopsai un soka: "Nes šur gaļu, koč par sytumu!"

Lopsa atsoka vylkam: "Mani suņi gribēja saplēst un gaļu atjēmja."

Tai vylkam i nikuo nadatyka par sytumu. Lopsa soka uz vylka: "Vajag bēgt tuoļuok, pēc mums var dzeitīs pakaļ."

Lopsa ar vylku bāgdami izašķeira un ni myužam nasasatyka.