5. A,3*15. J.Soms Kolupā, B.Spūļa krājumā.

Vīnu reizi sasadraudzēja vylks ar lopsu un obi nūsprīdja meklēt sev pa vīnu vītu bareibas. Reizi lopsa soka vylkam: "Es zynu daudz vysuodu ēdīņu. Pi vīna saimnīka ir kuozas un pylns vysuodu cepešu.

Kod jī nūguoja da tam saiminīkam, tod īraudzēja, ka klētes durovas aiztaiseitas, vaļā beja tikai mozs lūdzeņš. Vylks ar lelom mūkom pa tū lūdzeņu īleida vydā un suoka svīst uorā goļu. Vylks tikai paraudzeja gaļas, bet lopsa paēdja da vaļai.

Bet te dreizi vīn i kuozinīki sabrouca nu bazneicas un saimineica skrīn uz klēti pēc cepeču. Radzādama klētī vylku, aizaklīdzja: "Ak ļauteņi, vylks!"

Kuozinīki izskrēja kas ar vāzdu, kas ar skruču. Da golam naboga vylku tai sasyta, ka tys čut-tik aizavylka uz mežu. Saticis lopsu, jis vaicoj: "Kam naguoji maņ paleigā?"

"Man vajadzēja gaļu nest uz mežu," atsoka lopsa.

"Tad dūd man paēst par munom suopem!"

"Gaļu nu manis atjēmja suņi un poša gluobūs nu jūs nogim."

Cytu reizi gadejuos jīm nūzagt nu saimineicas svīsta pūdu. Un jī nūglobuoja tū mežā zam syunom.

Par nagaru laiku vīnu dīn suoka zvaneit uz "Engeļs kunga". "Redzi", soka lopsa, "mani sauc uz kristobom par kyumu."

Lopsa nūguoja da pūdeņam un nūādusi lobu daļi, atsagrīzja da sovam draugam. "Kaidu ta vuordu lykuot kristabāmam?"

"Lykom vuordu "Vierseņš", atteicia lopsa, nu smīkla tikkū nūsaturādama.

Ūtru dīn ari taipat nūēdja pusi svīsta un pasacēja vylkam: "Vuordu lykuom Vyduceits."

Un trešū reizi suoka zvaneit bazneicā uz "Engeļs kunga", jei soka vylkam: "Redzi, vēl mani sauc par kyumu."

"Breinums, kad mani nikas nasauc par kyumu?"

"Redzi", soka lopsa, "ka tu esi par līku glups".

"Ej", soka vylks, "bet ari maņ atnes kū nu kristobu golda."

Nūguojuse lopsa apēdja vysu svīstu un, sasytuse pūdu, pīlyka vydā sasolušu peļu. Skrīdama ceļā atroda vacu kaulu un atnesja tū vylkam. Vylks āzdams izlauzja sev zūbus un ar dusmem aizaklīdzja:: "Kaidu vuordu lykuot tovam trešam bārnam?"

"Dibineņš", atsoka lopsa, un nūsagrīzuse molā, pleist nu smīkla.

Kad jau lopsa beja svīstu apāduse, tad kaidu reizi soka vylkam: "Laiks ir apsavērt myusu svysta."

Radzādams itū, vylks soka: "Ļauni meža zvēri ir tū padarējuši, es tev sacēju, ka mes nanūglobuosim juo leidz boda laikim."

Tai ar vylka paleigu lopsa vysuod beja suotna. Bet vylkam dasaguoja vīnmār cīst bodu.