Zvēri bēgdami iekrīt bedrē.

  1. A. 20 A. J.Krieviņš Drabešu Zīlēs. LP, V, 50. AŠ, II, 3b.

Mēslenīcā apakš cāļu luktas bijuši sakrājušies daudz netīrumu, kuri sākuši iesilt un kūpēt. Vista naktī pamanījusi tādus garaiņus un tūdaļ tai iesities prātā: “Kad tikai zeme nedeg? Kas, jods, cits tā kūpētu?” Bailēs sākusi kladzināt. Gailis atmodies: “Kas nu, kas nu? Ne nakts vidū vairs nevarēs muti valdīt.“

”Are, kā runā; vai tad tu neredzi, kur zeme deg — nagos tikai nu esam."

“Pag, pag! liekas tev taisnība: kūp gan. Vadzi, sieva, tu būsi pati vainīga?”

“Tīri bez prāta! Nu šis izmeklēs vairs vainas, bēgsim labāk, ka nesadegam!”

Un bēguši arī, nabadziņi, ar visiem bēmiem, ar visiem. Bet birzes malā satikuši zaķi.

“Kur tad nu tik agri?” zaķis ieprasījies.

"Zeme deg, zeme deg! Mana sieva pie tā vainīga.”

"Ko, vai patiesi?"

“Ja, ja, patiesi, patiesi! Mana sieva pie tā vainīga.“

”Vai, brāl, ja tas tā, tad laidīsim ļekas vaļām, es bēgšu līdz.”

Bēgušl, bēguši, satikuši lapsu.

“Kur tad nu pašā agrumā?”

“Vai, kūmiņ, zeme deg, zeme deg! Mana sieva pie tā vainīga.”

"Ko, vai patiesi?" lapsa sabijusies.

“Ja, ja, patiesi, patiesi! Mana sieva pie tā vainīga.”

“Ko tad, brāļi, vēl gaidīt? Laidīsim ļekas vaļām, es begšu līdz.”

Bēguši, bēguši, satikuši lāci.

"Kur tad nu visi tik naski?"

“Jābēg, jābēg, zeme deg: pus jau nodegusi un vista pie tā vainīga.”

Bet lācis, drošais vīrs, smējies: “Niekalbiņi, niekalbiņi, visi esat vienādi; nu rādiet jele man arī degumu, redzēs gan,vai būs.”

Veduši rādīt. Aiziet: lācim taisnība, nedeg itin nekas vairs, jo saimnieks par to laiku izvedis mēslenīcu tīri tukšu; dziļš aizgalds vien palicis vietā. Vista ar gaili laimīgi pārlaidušies aizgaldam pāri; bet, ače, svešie draugi: lācis, lapsa, zaķis nemaz nevīlušies, ka tik dzīļš būs. Un, kā nu kāpuši, tā plaukt! dibenā iekšā. Ko nu? Izgrozījušies tādu laiku, izprātojušies; beidzot likuši prātu pie malas: laikam ārā vis netikšot. Bet kas nu vēl par nelaimi? Visiem trim sāk gribēties ēst, ka nekur šauties. Nosprieduši: zaķim esot jāmirst, vai grib, vai negrib. Un, zināms, tūliņ arī notiesājuši šo un apēduši. Bet lapsa gudreniece zaķa zarniņas turpat paglabājusi kaktiņā nākamai reizei ko ēst un tad nolikusies lācim blakus. Gulējuši, gulējuši, uz vienn reizi lapsa augšā un ēd atkal. Lācis brīnījies: “Ko tu tur ēdi? Tās jau zarniņas! Vai dzirdi, dodi man arī! Kur tu ņēmi?”

“Are, kāds nepraša! Es jau pāršķēlu vēdaru un izņēmu pati savas zarnas; dari tu arī tā, ko mirsti badā.”

Un lācis, muļķis, šķeļ arī pats savu vēdaru pušu; bet re nu! neattapa ne nožāvāties: nosprāga nabags.

Lapsa gardi pasmējusies par tādu vientiesi un gan jau viņa izkļuvusi laukā.