2. A. 20 A. A.Tērauds Ērgļos, 1863., A.Bīlenšteina krājumā LP, VI, 43, 2. AŠ, II, 3a.

Vista appirdusies un zeme sākusi degt. Gailis piegājis un sacījis, kadēļ zeme degot? Vista atbildējusi, šī esot par to vainīga. Gailis sacījis, nu vajagot bēgt! Un tad laiduši kājas vaļā. Mazu gabalu skrējuši, zaķis nācis pretim un prasījis, ko šie bēgot? Atbildējuši, zeme degot un vista esot vainīga. Tad arī zaķis kliedzis: "Brāļi, laižat kājas vaļā!"

Nu satikuši lapsu. Tā prasījusi, kādēļ šie skrejot? Zaķis atbildējis, ka jau pus zemes nodedzis. Tad lapsa tiem uzkliegusi, lai tik(ai) skrejot šai pakaļ!Nu satikuši lāci. Šis prasījis lēnām, kādēļ šie visi tā skrejot? Lapsa atbildējusi, ka zeme degot. Lācis tos sadrošinajis un vedis visus četrus atpakaļ uz to vietu, kur zeme degot. Bet te tikai platu, platu grāvi atraduši. Vista un gailis grāvim pārskrējuši pāri, bet zaķis, lapsa un lācis iekrituši iekšā. Par nelaimi nebijis tur nekā ko ēst. Tad sprieduši, ka zaķam vajagot mirt un to notiesājuši. Bet lapsa tās desiņas (ķidiņas) nolikusi nākošai reizei. Kad nu šī tās ēdusi, tad lācis prasījis, kur ņēmusi? Šī atbildējusi: "Es savu vederu pārplēsu, savas desas izņēmu un nu man tās labi smeķ." Tad arī lācis ar saviem gariem nagiem savā vēderā, izrāvis savas desas un nosprādzis. Lapsa garši pasmējusies par lāča dumību un pēc no grāvja izlēkusi arā.