3. A. 20. 5. L.Ivanovskis Daugavpils Kapiņos, N.Rancāna krājumā.

Kačs guoja pa ceļu un satyka zači. Začs vaicoj: "Kur tu īsi?"

Kačs atbild: "Es īšu uz spovdi" [poļu spowiedz, grēku sūdzēšana].

"Vai mani ari pījemsi?"

"Kuodēļ na! Īsim reizē, būs eisuoks ceļš!"

Kad beja nalelu gabaliņu paguojuši, kačs pavaicuoja nu zača: "Kū tu nes leidza barībai?"

"Es nasu leidz lobu kuli auzu."

Īdami tuoluok, viņi satyka vylku; vylks vaicoj: "Kur jyus īsit?"

"A, īsim uz spovdi."

"Vai mani arī pījemsit?"

"Kuodēļ na! Ej tik vīn! Tikai posoki, kū tu pajēmi leidza barībai?"

"Pajēmu leidza divas tuklas aitas."

Vysi treis nu guoja runuodami tuoluok un satyka lopsu, kura otkon pavaicuoja: "Kur jyus, kungi, tai īsit?"

"Īsim uz spovdi."

"Vai mani ari, leli kungi, pījemsit?"

"Kuodeļ taidas augstas kundzes napījemt? Tikai pasaki, kū tu pajēmi leidza ēst?"

"Pajēmu leidza daudzi zyvu un captas gaļas."

Tai viņi guoja tuoluok, stuostīdami savus nūtyikumus. Paguojuši kaidu versti, viņi satyka luoci un aizklīdzja lelā bolsā: "Vasals, myusu ķēniņ! Kur tu īsi?"

"Eju taipat kū nūmedīt. A kur jyus tai vaļeisit?"

"Īsim syudzēt sovus rupūs grākus un ari lyugtumem jyusu."

"Nu, juo lyudzit, tad īšu."

Paguojuši kaidu gobolu, bet vēl nivīns naīsadrūšinuoja pavaicuot nu luoča, kū viņš ir pajēmis leidza ēst? Tad lopsa, apgrīzdama meikstu mēli, sacēja: "Mes grybātumem zynuot, kū lels kungs nas sev leidza ēst?"

"Nasu lobu tuklu cyuku."

Tad lopsa, luocs, vylks, kačs un začs guoja tuoluok un satyka vēl suni, kurs ari nesja leidza daudzi kaulu.

Paguojuši kaidus verstus, viņi pīguoja par nalaimi pi ļūti garas un dziļas dūbes, kurai nabeja radzams nikaids gols. Začs ar kači laimīgi puorlece par gruovi, bet vysi cyti zvēri īkryta dūbē. Apāduši vysu sovu barību, zvēri suoka žālutīs par bodu. Tad sacēja lopsa: "Kurs mes nacīši alzklīgsim, tū tyulen ēssim."

Suns nyu beja nacīši aizklīdzis, un viņu zvēri aprija pyrmū, bet lopsa aizglobuoja suņa kuojas. Tad lopsa staiguoja ar luoci zam rūkom, bet vylks, nikuo loba nacarādams, beja nūsaslēpīs koidā olā. Kad jū pamanēja, tad apēdja ari viņu, bet lopsa otkon aizglobuoja vylka kuojas.

Dreiži otkon beja bods kluot. Lopsa suoka grauzt suņa kuojas, un luocs prosa, lai dūd viņam ari. Lopsa atbild, ka viņa ādūt paša sovas kuojas. Tad ari luocs, byudams ļūti olkons, atēdja vysas sovas četras kuojas leidz pat ceļim. Pēc kaida laika lopsa otkon suoka grauzt vylka kuojas, bet luocs atēdja sovas kuojas jau leidz pošom beigom. Lopsa radzādama, ka luocis jau suoka beigtīs zemē, puorkūdja jam koklu. Ar luoča gaļu lopsa nyu dzeivuoja cālu [kr. wtksq vesels] nedēļi.

Tad lopsa īraudzeja, ka uz dūbes molas strods gribēja taisīt perekli. Šū radzādama, lopsa runuoja uz strodu: "Nataisi še perekļa, es apēsšu tovus bārnus!"

Strods nagribēja atstuot sova perekļa un lyudza lopsu, lai viņam atļaun. Lopsa atbild: "Juo gribi palikt pereklī, tad pīnes man tik daudzi žagareņu, ka es varu izleist nu šuos dūbes!"

Nyu strods ari pīnese tik daudzi žagareņu, ka lopsa patīši tyka nu dūbes laukā.

Piezīme. Šis pasakas variants ir drusku saīsināts. P.Š.