A. 3* 30. K.Duļkinskis Preiļos, N.Rancāna krājumā.

Kaida meža molā stuovēja vaca ustabiņa, kurā dzeivuoja puoris vacus. Jīm beja sova saimestība: kucīte, ķēvīte, gūtiņa, vuškiņas un dažas vystiņas. Klāvs, kurā jī stuovēja, beja sapyvušom sīnom un caurumains.

Cikom vacī beja spēcīgi, jīm nadraudēja nikaidas bailes, un juo kas baidēja, tad vecais izvalk nu aiz cepļa skrūšu blisi, pabuož car lūgu un baidēja ar šuovīni traucētuojus. Pi meža dzeivuojūt, jūs apmeklēja vysvairuok meža zvēri, kai vylks un lopsa.

Vylks beja vysdusmīguoks uz kucīti, juo tei naatļāva tyvuotīs pi klāva. Ilgi apkuort staiguodams, jis izmuonēja kucīti nu pogolma un tei dreiži tyka vylka vādarā. Vacī, reitā cālušīs, gon saucja, gan meklēja raibuos Pupītes, bet naatraduši nusprīdja, ka jau aiznasta.

Pēc kaida laika vylks jau drūsuok staiguoja ap vacus muojom. Reiz tur staiguodams, satyka lopsu un obeji nūrunuoja nūlaupīt jūs lupiņus. Lopsa pavēlej vylkam, lai kuop klāvā, izvalk vušku un nas uz šū pasorguotu, un tad varūt īt pēc ūtra laupījuma. Tai vylks ari padora, bet cikam jis guoja pēc ūtra laupījuma, lopsa, pajāmuse vušku, lyka uz mugoras un skrēja ap saiminīka ustobu dauzētīs. Vecs, izdzierdis trūksni, pīīt pī lūga un īrauga vylku klāvā kuopūt. Jis dreiži dabuoja blisi un īšuova vylkam taisni kuojā. Tys īvainuots ībāga mežā, bet lopsa, natuoli paskrējusi, nūtureja lobas vakariņas. Apāduse vušku, lopsa skrēja vylka meklēt. Satykuse jū, lopsa stuosta, ka te bejuse šuos nalaime. Kaids ruopuļs gribējis nu šuos atņemt vušku un tai saguojuši streidūs. Saiminīks, izdzierdis trūksni, šuovis šīm vidā, bet dēļ napareizas nūturešonas ticis šam kuojā. Vylks paticēja lopsai, bet uz vacus moujom beidās īt.

Lopsa tū laiku bīži apmeklēja vacus pūdus, satikdama moz cylvāku, īsadrūsinuoja kuopt klāvā pēc vystom. Vystas āzdama, sateik vylku un pīdraud jam, ka vecs stipri sorgoj muoju.

Izvolkuojuse nu klāva vysus smolkūs dzeivnīkus, lopsa guoja pīmuonēt vylku par paleigu: vacī asūt sakripuši un naspējūt vairs klāvu apsorguot. Tai vylks ar lopsu nūlaupīja pādejūs saiminīka lūpiņus. Palyka tik vecs ar veceni, bet galīgi ari jūs vylks izvolkuoja un apēdja kūpā ar lopsu.

Tad lopsa otkon atsašķeira nu vylka un aizguoja vacus muojā dzeivuot, kur vēļ beja atlikuse barība. Pret ustabiņis durvim beja izrokta oka, kura beja nūkluota ar dēļim. Lopsa dūmoj otkon padarēt kaidu viltību. Jai beja zynuoms, ka vylks šū apmeklēs un dreizi apēs vysu barību. Jei atkluoj okai dēļus, nūgludynoj molas un īt paša pasaukt vylku pi sevls. Tumšā naktī satykušīs, obeji guoja uz vacu ustabiņu. Kad beja pīguojuši pi durvim, lopsa syuta vylku pyrmū, šei īšut pakaļ. Vylks, pyrmais īdams, īkrita okā un atdevja sovu dzeivību.

Lopsa par šū garši nūsasmēja un beja prīcīga, ka jai ilguok pītiks barības. Jei palyka muojiņā par saiminīcu, cikuom apēdja vysu vacu kruotu barību.