Īkrita reizi lopsa okā. Laigon oka nabeja dziļa, tūmār lopsa navarēja nu juos tikt uorā.

Grūzuos lopsa soltā yudinī un dūmoj, kai varātu tikt uorā. Sēd lopsa jau augušas stundes un dūmoj, bet nikuo loba navar sadūmuot.

Īt pa ceļu uozis, sprūguots,ar garu buordu un lelim leikim rogim. Daguoja pi okas, pasavēra un īraudzīja tur lopsu, nūsabreinuojis vaicoj: "Kū tu, meiļā kyumiņ, tur dori?"

"Nikuo", atbild lopsa, "pyutynuojūs sev. Ka tu zynuotim, munu uozīti, kai te ir labi un pateikami! Kaids meiļš vāsums, kaids gords un solts yudiņs! Varbyut tev augšā tur ļūti korsts?"

"Uf!" atteic uozis, "napanasams korstums un dzert maņ tai gribīs."

"Tad lēc šur da manim, te mums divējim vītas byus dīzgon."

Uozis, ilgi nadūmuodams, metja kyuliņi okā, bet gudruo lopsa lēcja uožam uz mugoras, tad uz rogim un nu okas uorā.

Muļķis uozis tik nanūspruoga okā nu bods, uz laimes [par laimi] saiminīks jū atroda un, aiz rogim aizmetis viervi, izvylka uorā.

Piezīme. Arī šī varētu būt no grāmatām cēlusies pasaka. P.Š.