Lapsa pie lauvas bedres.

  A. 51. P.Š. no sava tēva-tēva Raunā.

Veca lauva palikusi nespēcīga un nevarēsi vair nekādu zvēru saķert. Tad viņa izdomāsi viltību, kā zverus piemānīt. Viņa nogulusies savā bedrē, izlikusies par dikti vāju un aicināsi citus zvērus, lai nākot viņu vēl priekš nāves apraudzīt. Kurš zvērs nu atnācis, to viņa saplēsusi un apēdusi.

Pēc kāda laika atnākusi arī lapsa, apskatīsies labi, bet iekšā negāsi. Lauva, to redzēdama, sacīsi: „Ko tu tur tā skaties? Nāc nu šurpu apmeklēt vājinieku!"

Lapsa atbildēsi: „Man ir bailes iet iekšā. Es redzu, ka daudz pēdas gan aiziet līdz bedrei, bet nekādas pēdas nenāk vair a(t)pakaļis."

Piezīme. Šī Aisōpa pasaciņa liekas būt ienākusi pie mums no grāmatām. Vispirms to sastopam pie vecā Stendera (16), un vēlāku P.E.Šaca lasāmā grāmatā (10). P.Š.