1. A. 56 A. D.Ozoliņš Jaun-Rozē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 56, 2. AŠ, II, 7d.

Strazds kādā mazā eglītē bij uztaisījis perekli. Bērni jau bija izperēti, kad lapsa, pie egles piegājusi, sauca: "Citi jau sēj un man vēl nav arkls taisīts! Gribu šo eglīti nocirst arkla ilksim." Strazds sāk lūgties, lai jele necērtot un neizpostot ligzdu ar maziem bērniņiem. Lapsa sacīja: "Dod man vienu bērnu, tad necirtīšu." Strazds jau gribēja arī pildīt lapsas kārumu, bet nezināja aiz žēluma, kuru bērnu dot: kož vienā pirkstā, kož otrā — visi sāp... Pa to laiku, kamēr abi kaulējās, pienāca klāt vecmāte vārna un teica strazdam: "Nebēdā nenieka, strazdiņ, lai cērt! Kur tad viņai cirvis?" Lapsa rādīja savu asti un sāka ar to dot pa egli, bet strazds tūdaļ redzēja, ka nieki vien ir. Par to nu lapsa gribēja ar viltu nokost gudrinieci vārnu. Tā aizlēca pakalnē un likās nosprāgusi. Atskrēja vārna un nometās lapsai uz galvas. Tūlīt viltniece, lapsa, saķēra vārnu cieti. Nu šī lūgšus lūdzās, lai tā darot, ko vien gribot, bet lai nedarot, kā viņas tēva tēvam, jo to iebāzuši ratu rumbā un laiduši no kalna zemē.

Bet lapsa, gribēdama darīt tāpat, ņēma tūdaļ ratu rumbu, bāza vārnu iekšā un laida no kalna lejā. Vārna, pa vienu galu iebāzta, pa otru izskrēja laukā un tā no lapsas izglābās.

Piezīme. Ūziņos uzrakstītā variantā vārna mācījusi strazdam tā atbildēt: "Cērti, cērti bērziņu! Ne tev cira, ne tev naža, kodi ar zobiem!"