4. A. 56 A. E.Žubeckaja Rīgā, A.Bērzkalnes krājumā.

Strazdiņš bija ietaisījis kādā vecā ozolā ligzdiņu un izperējis četrus bērniņus.

Kādu dienu atnāk pie ozola lapsa un prasa: "Strazdiņ, kā tu tik smuki dziedi!"

Strazdiņš atbild: "Kā nu nedziedāšu, man ir četri bērniņi!"

Te lapsa iet ap ozolu, vīcina asti, kā taisītos ozolu nocirst, un saka: "Es cirtīšu ozolu, es cirtīšu ozolu."

Strazdiņam nu paliek bailes un tas saka: "Necērt nu vis, lapsiņ, ozolu, kur paliks mani bēmiņi?"

"Ja tu man vienu dosi, tad gan necirtīšu."

Strazdiņš nolaiž vienu bērniņu un lapsa aizskrien ar to uz mežu. Nākošu dienu atskrien lapsa, grasās atkal cirst ozolu un strazdiņš ir jau gandrīz ar mieru dot atkal vienu bērniņu, lai necērt ozolu, ka atlaižas vārna un saka: "Ko nu tu, strazdiņ, lapsai tici? Ne viņa cirtīs ozolu, nekā." Strazdiņš nu arī vairs bērniņu nedod.

Lapsa nu redz, ka viltus neizdevies, aizskrien pie kāda cita koka un guļ. Vārna domā, ka lapsa nosprāgusi, un aizskrien tai izknābt acis. Bet lapsa saķer vāmu un apēd to, par to, ka strazdiņam teikusi, lai tas nedod viņai bērniņu.