Lapsa un strazds.

  5. A. 56 A. E.Hübšmanis Zaļiniekos, Jkr., V, II, 14. LP, VII, II, 40, 1,1. AŠ, II, 7f.

Netālu no Dūņu ezera atrodas jauka birzīte. No visām pusēm aprobežo birzīti labības lauki un pār augstajiem rudziem un kviešiem maz vien ir redzamas tuvējās Mežiņu mājas. Taisni šīm mājām pretim ir birzes malā augsts un kupls bērzs, kuru bija izredzējies par mājokli kāds čakls strazdu pārītis.

Tikko bija strazdiņi atnākuši pavasarī un uzņēmuši savu dzīves vietu, tā arī atskanēja visa birzīte no viņu skaņās svilpšanas. Drīz bija iedējusi mātīte ligzdā pieci oliņas. Pēc pāris nedēļām skraidīja laimīgais strazdu pārītis pa birzīti, nolasīdams tārpus un kukaiņus.

Mazie ātri auga un drīz bija apakšā redzamas mazas galviņas, kuras, lēni ciepdamas, lūkojās caur bērza lapiņām uz leju. Mazie jau bija nedēļu veci, kad savilkās pār ligzdiņu biezi negaisa mākoņi un draudēja iznīcināt laimīgo mājokli.

Kādā jaukā rītā, saulītei uzlēcot, kur mazie sāka kustēties, zem mātes spārniem gulēdami, izdzird strazdu pārītis lejā lēnu čabēšanu, ko neatstāj neievērotu. Apakšā lapsa aplūko bērzu.

"Ko tu, kūm’, tik nopietni aplūko mūsu mājokli?" jautāja strazds.

„Es skatos, ka no šī bērza man iznāks labi lietas koki un tādēļ domāju to šodien nocirst."

Strazdi nu bija lielās bēdās un lūdzās lapsu, lai tā izmeklētu kādu citu koku, vai nogaidītu kādu mazu laiciņu, kamēr pieaug to bērniņi. Bet lapsa negribēja no tā neko dzirdēt; te neesot neviena derīga koka un tagad ikurāt iekrītot viņai labi vaļas izstrādāt vajadzīgus lietas kokus. Beigās tā teica, ka atstāšot bērzu vēl kādu laiku, ja strazdi viņai atdošot vienu bērnu.

Nabaga strazdiņiem neatlika nekas pārāk, kā izpildīt lapsas vēlēšanos. Lapsa bija šoreiz apmierināta; bet tavu postu! otru dien’ tā jau atkal klāt un grib bērzu nocirst. Tikai ar otra bērniņa ziedošanu izdevās lapsu atturēt no viņas cietās apņemšanās.

Te laidās pār augsto bērzu melnā vārna, strazdu pāra laba paziņa, Viņa redz noskumušos strazdus un, tos apsveicinājusi, apjautājās pēc skumju cēloņa. Kad strazdi bija smalki izstāstījuši savu likstu, tad melnā vārna iesmējās skaņi un sacīja: „Ak, jūs muļķīši! Rīt’, ja lapsa solās nocirst bērzu, tad tik sakait: cērt! cērt! Ar ko tad cirtīsi, ka cirvja nav!"

Strazdi pateicās laipnajai viešņai un smiedamies gaidīja lapsu, kura arī nelikās ilgi uz sevi gaidīt un sāka atkal runāt par bērza nociršanu; bet strazdiņi sauca priecīgi: „Cērt! cērt kumiņ! Ar ko tad cirtīsi, ka nav cirvja?"

Lapsa ļoti saskaitās, šo dzirdēdama, un projām iedama izsauca: „Pagaidi tik tu, sterva, melnā vārna!" Nu bija atkal prieki un līgsmība strazdu mājoklī; bet viņu labvēlei, melnajai vārnai, klājās slikti. Lapsa zināja, ka vārna devusi strazdiem gudro padomu, un tādēļ apņēmās tai atriebties. Viņa nogulās kādā siltā dienā mežmalā, un likās it kā nosprāgusi. Ap šo pašu laiku laidās pār to vietu melnā vārna, un ieraudzījusi lapsu, kura nerādīja ne vismazākās dzīvības zīmes, nolaidās pie tās, un sāka viņu tuvāki aplūkot, no kuras puses tā būtu iesākama knābt. Lapsa mācēja labi izlikties par nosprāgušu un vārna, viņu aplūkojusi, uzsāka to knābt pie galvas.

Te izšāvās lapsa un sakampa vārnu, zobodamās: „A', a’, putniņ, nu man vairs nekad nenāksi ceļā! Nebūsi vairs tik pārgudra!"

Bet vārnai vēl negribējās atstāt šo bēdām un grūtumiem pilno pasauli; viņa iesāka nevainīgā balsī: „Ko tu nu, kaimiņ, mani tādu ēdīsi? Vai tad nu tev, tādam smalkam, būs mani jāed ar visām spalvām? Es zinu, Mežiņu mājās ir pieslieta pie sētas kāda veca riteņa rumba; ja tu mani šās mūlī pa vienu galu iebāztu, tad es plika izlīstu pa otru galu."

Lapsai patika šis padoms un viņa, neviena nepamanīta, aizlīda uz Mežiņiem. Dabūjusi veco riteņa rumbu, lapsa iebāza vārnu pa vienu galu iekšā. Bet tavu sūru dieniņ’! Vārna bija špukts! pa otru galu ārā, uzsauca lapsai, kas muti atplētusi palika brīnoties stāvot: „Ar Dievu, kūm!" pacēlās gaisa un aizlaidās.

No šī laika melnās vārnas neēd maitas, baidīdamās tikt pieviltas.

Piezīme. Šī pasaka ir uzrakstītāja izpušķota, bet saturs tomēr neliekas būt grozīts. P.Š.