A. 56A. Draugs "Myusu t. teikas un pasokas" II, 5.

Vuorna beja izperējuse bārnus un prīcuojās par jīm, tupēdama uz perekļa molas. Viņu īraudzēja lopsa, kas olkona veras, kur īsadzeivuot kaidā gordā kumuosā.

"Vasala, vuorna!" teicja lopsa. "Atguoju pi tevis darīšonuos. Tev juodūd man vacuokais bāms muocibā."

"Vacuokais bārns juodūd tev muocībā? Tu jau, lopsiņ, apēssi munu bārnu."

"Tei muna darīšona. Tev juodūd man vacuokais bārns!"

"Par kū tad juodūd?"

"Par tū, ka es asmu lopsa un tu vuorna. Vai tod nazini, ka lopsas vīnaiž vuornas ād?"

"Ād gon, bet tod, kod nūgyun. Palyukoj nugyut munus bārnus, tod varēsi jūs muocīt."

Lopsa radz, ka ar lobu nikuo. Jei palyka napacītīga un borgi uzsaucja vuornai: "Ja tu, duraka vuorna, tyulen naizpildīsi munu pavēli, tod nuciersšu kūku un apēsšu reizē vysus tovus bārnus."

Kū darīt? Vuorna radz, ka jūki nav. Kai na — var nūcierst kūku un apēst vysus bārous. Lobuok jau tod atdūt vīnu. Jēmja vuorna vacuokū bāmu un nūmetja lopsai. Lopsa sagyva vuornalānu un aizguoja pusdīnu nūturēt. Palyka vuorna rauduodama. Kai narauduosi! Žāl bārna. Tym laikam gar vuornas pērkli laidjās žogota. Radz, vuorna žēli raud.

"Par kū raudi, kūmiņ?" viņa vaicoj.

"Kai narauduot?" atsoka vuorna: "Lopsa aiznesja munu vacuokū bāmu."

"Muļķe! Kuopēc devi lopsai bārnu?"

"Kai nadūsi? Ja na ar lobu, sūlējuos kūku nūcierst un vysus munus bāmiņus reizē apēst"

"Kūku nūcierst? Ar kū viņa var kūku nūcierst? Ar asti? Lopsai jau nava cierva."

Nyule tik vuorna saprota lopsas viltību. Patīsi, kaida lopsa ciertēja bez cierva? Otrā dīnā lopsa otkon pi vuornas kluot.

"Atdūd man muocībā ūtru bārnu!" jei sauc jau par gobolu.

"Par kū lai tev dūdu sovu bāmu?"

"Ja nadūsi ar lobu, nūciersšu kūku un bez žālastības apēsšu vysus tovus bārnus."

"Cērt, cērt!" vuorna drūsi atsoka. "Kur tev ciervs?"

Lopsa saceļ kuplu asti un zveļ par kūku, cik spāka. Bet kaida nu ar asti cieršona? Vuorna radz, ka skaidas nalac un kuks ni drimēt nadrim. Bārnu lopsai atdūt viņai nyu ni pruotā nanuok. Lopsa mona, ka viltība naleidz. Nulaiž asti un īt prūjām. Sirds dusmuos ādas. Golvā viņai na vīna vīn viltība. Gabaliņu paguojusi, lopsa suoc žēli, žēli vaidēt.

"Nyu pat bodā nūmieršu! Nyu pat bodā numieršul"

Un patīsi! Mežmolā nūkreit zemē, atšaun asti un guļ, kai nūspruogusi. Vuorna nu lelas prīcas nazyn, kū darīt. Bārnim un bārnu bārnim nabyus juosabeist nu lopsas un nyu varēs acis izknābt nūspruogušai lopsai. Vīns, divi… vuorna pi lopsas kluotu un nūsalaiž uz pašas golvas. Bet te, ak brīsmas! Capss! Lopsa sagyuva vuornu, sagruobja osajūs nogūs un teicja: "Nadevi bāmu, tod apēsšu pašu."

Vuoma radz, ka ir puorsasteigusja. Vīglprātība jāaizmoksoj ar dzeivību. Nu lopsas nogim jau naaizsprukt. Žogota, uz kryuma sādadama, radz vuornas nalaimi un žadzynoj putnu voludā: "Ko navar ar spāku, tū var ar pruotu! Ko navar ar spāku, tū var ar pruotu."

Un vuorna suocja dūmuot, kai lopsu pīkruopt. Na par ilgu jai īnuocja lobs podūms pruotā. "Lopsiņ, mīļā," tei teicja: "kod jau gribi mani apēst, tod dori tū dreiž un namūki manis tai, kai tovs tāvs munu muoti mūcīja."

Bet lopsa pašulaik dūmuoja, kai vuornu lobuok pamūcīt. "Nu, kai tod jis tovu muoti mūcīja?" viņa vaicuoja.

"Kai mūcīja? Ībuozja vacā rumbā un laidja nu kolna lejā. Vysus kauliņus kai maltin samola."

"Nu, tod es tovus kauliņus ar samolšu!" lopsa borgi nūteicja īdūmuodama, ka zemnīks uz kolna ir pametis vacu rumbu. Jei pīskrēja pī rumbas, īgryudja tajā vuornu un vēļa nu kolna lejā. Bet, kas tys? Vuoma spulgt! nu rumbas laukā, pasacēļa gaisā un līlīgi klīdzja: "Kruopu! Kruopu!"

Lopsa tik nūsalaizīja un kaunā aizvylka prūjom.

Nu tuo laika vuorna vīnaiž mīļoj pasalīlīt: "Kruopu! Kruopu!"