Lapsa un lakstīgala.

  1. A.56.122. A.Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā, LP, V, 157. AŠ, II, 7c.

Lapsa grib lakstīgalu noķert un tādēļ saka: „Uja! Kur tu vareni dziedi, tīri sirds sāk kūsāt. Nāc, lai tevi par tādu varenu balsi apkampju un skūpstu."

Nabadzīte, lapsas viltību nepazīdama, iet arī; bet šī, lakstīgalu nagos dabūjusi, saka: „Nu man gards kumoss. Esmu ēdusi gan visādas gaļas, bet tavu gaļu ēdīšu pirmo reizi savā mūžā."

Lakstīgala nu paredz nāvi priekš acim un tādēļ tā ātri apķer, sacīdama: „Vai nu tik garda būšu, nezinu; tik teikšu to, ko esmu piedzīvojusi un pati savām acim redzējusi. Skat, kūmiņ, pērn vilks, tavs krusttēvs, noķēra manu māsas dēlu, un ko viņš atrada? Gaļa tik liesa un negaršīga, ka nekur likt. Ko teikt, mēs ar to mūžīgo dziedāšanu nodziedamies, ka kauli un āda vien. Tādēļ, ja gribi patiesi labu kumosu dabūt, pabaro mani līdz rītam rata rumbā, jo darva mūsu mīļākā barība no laika gala."

Lapsa ļaujas ieteikties un dara, kā mācīts. Bet lakstīgala, kamēr lapsa vienā rumbas galā gaida, spurr! otrā rumbas galā un apdzied pievilto tik zobgalīgi, ka šī no dusmām drīz vienā galā, drīz otrā. Bet ķer nu čigānu krūmos! Spurr! atkal un lakstīgala jau eglē.