4. A. 62. E.Kozlovska "Lobuo sākla" II. Rēzeknē 1921.

Rubyns sēdēja bārza zorā. Kluot daguoja lopsa un soka: "Lobs reits, rubiniņ, kai styprs, vasals? Es kai tik izdzierdu tovu jaukū balsiņu, tai tyulen i atguoju tevis apraudzītu."

"Paļdīs, paļdīs, lapsiņ, par lobu vuordu!" atteicja rubyns.

Lopsa apsametja par kurslū un soka: "Kū tu runoj, rubiniņ? Es pi vacuma nadadzieržu. Tu lobuok nūlāktu zemē un pasarunuotu ar mani, pastaiguotu pa zuolīti."

"Es beistūs lēkt zemē," atbiļdēja rubyns. "Mums putnim nav juostaigoj pa zemi, kur myusus var saķērt un apēst kaids plēsīgs zvērs, bet bārzā man nikuo nav juosabeist"

"Vai tad tu manis beistīs?" ar laipnu mēlīti runuoja lopsa. "Es tak tova draudzine un manis tev nav juosabeist"

"Es tevis nasabeistu," sacīja otkon rubyns. „Var gadītīs i kaids cyts zvērs, kurs mani var saķērt."

"Ari cytu zvēru, rubiniņ, nasabeist; tagad nu zvēru valdības ir izdūts jauns lykums, kurs aizlīdz vysaidus uzbrukumus. Tagad jau vysi dzeivoj labi un sadarīgi. Zvēri jau vairs natikai ar putnim, bet ari sovā storpā dzeivoj mīrīgi: vīns ūtra naaiztīk."

"Ja? Tys gon ir labi!" sacīja rubyns. "Tagad pat ekur skrīn suņi. Juo tys byutu pa vacam lykumam, tad tev byutu juobāg kryumūs, bet tagad ari tev suņu nav kuo beitīs."

Lopsa kai tik padzierda par suņim, tai tyulen saslēja ausis un suoka viertīs, uz kuru pusi bēgt. Tū radzādams, rubyns suoka voicuot:

"Tu varbyut gribi bēgt? Kuodēļ? Tagad tok jauns lykums; suņi voirs naaiztiks."

"A kas jūs zyna?" atbildēja lopsa. "Vysaidi suņi goduos. Varbyut jī lykuma nav dzierdējuši." Un aizšmaucja prūjuom.