3. R.Vulfs Ūziņos. LP, V, 56 AŠ, II, 16b.

Bija karsts laiks. Strādnieki strādāja laukā un ļoti noslāpa. Saimniece iznesa krūzē dzērienu. Pusdienā strādnieki pārgāja majā, bet krūzi bija aizmirsuši pārnest. Sacēlās vējš, tas pūta krūzes dobumā un rūca tik dobji kā nezvērs. Te izlīda lapsa no meža, ieraudzīja krūzi un dzirdēja dūcienu. Viņa domāja, ka krūzē esot lauva, kas rūkdams atnācis to saplēst. Jau gribēja mukt atpakaļ, te apskatījās labi: ne, būs krūze vien, nebūs vis lauva. Nu piktojās uz krūzi, ka tā varot piejokot viņu un meklēja atriebties: uzmauca krūzes saiti sev kaklā un aiznesa upē slīcināt Bet krūze piesmēlās pilna, palika smaga, nogrima dibenā un ievilka lapsu dzelmē līdz. Gan lapsa labināja: "Krūzīte, krūzīte, vai tad jokus neproti?" Bet nieki nelīdzēja, bija jānoslīkst.