Lapsa ar krūzi.

  4. RuntuļuVilisVilcē. Jkr., V, II, 9. LP, VII, II, 41, 1, 1.AŠ, II, 16c.

Reiz ganījies uz lauka liels bars zosu. Lapsa to savā ceļā ieraudzījusi un tūlīt viņai iekārojies zosu cepeša. Klusiņām tā pielīdusi pie zosu tēviņa klāt un taisījusies patlaban uz grābienu, te — kad tu izčibētu! — sāk kāds svilpot. Lapsa apskatījusies, kas tas tāds par muzikantu, ieraudzījusi krūzīti, kurā vējš iekšā skriedams svilpojis. „Tā tad šis tas lielais muzikants," iesaukusies lapsa, „nu pagaidi tik, pagāns, tu savu mūžu vairs nesvilposi!"

Lapsa pieskrējusi pie krūzītes, uzmaukusi osiņu sev kaklā un nu tik projām uz upi slīcināt! Pie upes pienākusi, lapsa uzkāpusi uz laipas un laidusi krūzīti upē. Krūzīte piesmeldamās sākusi vilkt lapsu no laipas upē. Nu lapsa nomanījusi, ka nebūs vairs labi, sākusi krūzīti lūgties: „Krūzīt, krūzīt, es pa jokiem, tu no tiesas! Krūzīt, krūzīt, es pa jokiem, tu no tiesas!" Bet nelīdzējusi vairs nekāda lūgšana: krūzīte piesmēlusies pilna un lapsa nogrimusi.

Vēl tagad mēdz teikt uz dusmīgiem cilvēkiem: „Krūzīt, krūzīt, es pa jokiem, tu no tiesas."

Piezīme. Gluži tāpat A.Klaustiņš Rūjienā, Brīvzemnieka krājumā, tur tikai krūzes vietā ir pods. A.L.P.