LP, V, 77, 1. AŠ, II, 14.

Lapsa reiz cēlusies pār upi. Bet plostā, caurumā, iesprūdusi kāja. Dažas nedēļas nabadzīte savārgusi uz plosta: nemācējusi kāju izpestīt laukā. Beidzot nīkulei ādā ieviesušies ložņātāji un knosējuši šo tīri bez jēgas. Te par laimi gadījies vīrs; tas izpestījis lapsu no cauruma un vaicājis: "Kamdēl ļāvi ložņātājiem ieviesties?"

"Tamdēļ ka šitie bij paēduši; bet būtu es apkodusi paēdušos, tad mani apstātu izmērdēti un tādi neknosētu ādu vien, asinis vēl izzīstu, ko tad?" lapsa gudrl atteikusi aiziedama.