7. A. 70. Latgales pasaka no "Zalta vuorpom".

Guoja reizi začīts pa stidziņu, jis beja ļūti nūskumis un nūsarauduojīs. Lelas žālobas jū apjemja par taidu gryutu sovu dzeivi. Nikaida Dīva radība juo nasabeist, bet jam vysu vajag beitīs. Atguojis uz upi, jis dūmoj: "Nūsasleicynuošu un vysom munom bādom byus gols. Bez nūstuošonas mani karoj cylvāks, suņs, vylks, vonogs, palāda. Nūsasleicynuošu un gols!.." Un laidjas začīts uz yudins.

Bet vardes, kuras uz krastmales siļdījās saulītē, nūsabeida garauša un spruka lēkt yudinī. Pasasmēja vīn začīts, jo jam beja ļūti lela prīca, kad īraudzīja, ka ir taida radība, kura juo beistās. Nagribēja vairs sleicynuotīs un prīcīgs aizlēcja uz mežu.