Vienreiz bija zaķis. Tas bija viens pats pasaulē. Viņš arvienu mežos dzīvoja un nekad negāja uz laukiem. Šim zaķim bija zelta kājas un sudraba ādiņa.

Reiz zaķis satika vecu sieviņu. Tā teica uz zaķīti: "Nāc man līdz, tur būs zaļa zālīte, brangas ēciņas."

Šī sieva bija ragana. Un viņa ielika zaķi barot. Kad bija nobarojies, tad lika to uz pannu un gribēja cept. Bet zaķis iekoda rokā un izlēca pa logu.

Bēgot tas nu satika ceļa gājējus. Tie runāja, lai nākot viņiem līdz. Labi! Nu ceļa gājēji aizgāja ar zaķi vienās mājās, tur bija klēts durvīs liels caurums. Tagad ceļa gajēji sacīja zaķim: "Ielien pa caurumu un pasniedz mums visu ārā, ko iekšpusē atroni!"

Bet klētij otrā galā arī bija caurums. Pa to caurumu zaķis izlīda laukā un aizskrēja pie saimnieka, tas bija zaķītim tēvs. Saimnieks atnāca pie klēts, saņēma ceļa gājējus un iemeta cietumā. Bet saimnieks, zaķīša tēvs, pats nu aizgāja uz citu zemi un tur nomira.

Tad zaķis palika bēdīgs un staigāja atkal tālāk. Staigāja, staigāja — satika lauvu un tā viņu aprija. Un, lūk,nu lauva rādījās (nāca) pasaulē.

Piezīme. Šī pasaka ir uzrakstīta stipri sabojātā veidā. Tā kā šo pasaku ir uzņēmis nevien Lerchis-Puškaitis, bet arī H.Bīlenšteins, tad tomēr neturēju par vajadzīgu viņu atmest. P.Š.