Kaidu reizi lauva satyka zaķi un gribēja tū apēst. "Pagaidi, dedka [kr. lzlmrf], "soka zaķis", kas tev par lobumu mani, taidu mozu, ēst! Es tev īruodīšu zvēri, kam gaļa leluoka; tik tev ar jū naisapruovīt!"

"Kas? Vai es naīsapruovīšu? Vai ta jis stypruoks par mani? Paruod tyuliņ man jū!"

"Ak, dedinka, tu nazyni, kaids šis brīsmīgs zvērs. Dzeivoj jis okā."

"Ved mani tur da jam!"

Aizvedja zaķis lauvu da okai. Suoka lauva viertīs okā un, yudinī īsavieris sovu muti, gribēja lēkt vydā.

Zaķis soka: "Redzi, cik lels zvērs! Tu pagaid’ dedka, un yudinī nalēc, juo jis tevi saplēss."

"Kas? Tu dūmoj, ka es juo beistūs? Ot tyuliņ lēkšu!"

"Oi, nalēc, dedīt!" Napaspēja zaķis šū pasacīt, kai lauva jau īlēcja okā un tur palyka.

Sēd lauva okā, jo nikai izlēkt navar. Bet sātā lauvine gaida un navar sagaidīt sova veira. Izīt nu olas, pasaver vysapleik — nikuo naredz. Atsaver atpakaļ un īrauga nazkur izleidušu zaķi. "Vasala, cjocīt [kr. ntnz]! Es tev nu veira paklonus atnešu. Jis pats ir navasals un guļ. Pasastreidējuši, mēs suokam kautīs. Tovam veiram nu manis tai datyka, tai datyka."

Nūsasirdījuse, lauvine gribēja saķert līleibnīku, bet zaķis nu juos izbāga, juo zynuoja taidu vītu nu akmenim, kur īeja plota, bet izeja šaura. Taišņi uz šū vītu jis skrēja, bet lauvine dzynuos pēc tuo pakaļ. Daskrējis da šai vītai, zaķis īlēcja vydā. Lauvine, ilgi nadūmuodama, skrēja pakaļ, bet akmiņu storpā jei aizasprīdja un tur palyka, juo navarēja tikt ni uz prīšku ni atpakaļ.