1. A.100. P.Ozoliņš Krustpilī.

Vienam saimniekam bijis vecs suns, kurš pa mežu skraidīdams, bieži saticies ar vienu vilku un pēdīgi ar to iedraudzējies. Kad nu reiz suņa saimnieka mājā bijušas kāzas, tad suns, kaulus grauzdams, iedomājies arī savu draugu mežā, atvedis to mājā un paslēpis paklētē, kur tam nonesis atlikumus no saviem gardumiem. Viņiem izdevies pielavīties arī pie kāda alus trauka, kur vilks krietni vien piesūcies.

Būdams jautrā dūšā, vilks teicis sunim: "Bet nu, brāl, es ziņģēšu!"

Suns tam uzsaucis: "Ciet klusu, būs slikti!" Tikai ar pūlēm sunim izdevies vilku apmierināt.

Bet kad vilks dzirdējis muzikantus spēlējam, tad suns vairs nevarējis piedzērušo draugu novaldīt. Tas nu sācis visā kaklā pūst vaļā.

Kāzinieki arī tūliņ pamanījuši savādo ziņģētāju, saskrējuši ar rungām un dakšām un sākuši to slānīt, gribēdami viņa siltā kažoka.

Vilkam tikai ar lielām mokām vēl izdevies paturēt savu kažoku mugurā.