2. A. 100. No N.Rancāna krājuma.

Vecis īt iz kuozom un, īdams pa mežu, satīk ceļā vylku. Vylks vaicoj: "Iz kurīni īsi?"

Vecis atbild: "Tev nav bādas, kur es īšu."

Vylks prosa: "Pasoki, cytaidi es tevi apēsšu."

Vecis soka: "Tod īsim kūpā!"

Īt obēji, daīt da kuozu sātas un vylks vaicoj: "Kuo lai es īēju ustobā?"

Vecis soka: "Ej pa munas pādys par slīksni i ustobā zam golda!"

Vecis īīt ustobā, i vylks līn pa veča pādys, palīn zam golda un sēd. Atbrauc kuozinīki, aizasāst aiz golda un suoc ēst. Vylks syt ar depi [ķepu] pi zemes un soka večam: "Dūd man arī ēst!"

Vecis arī pasvīž šam gaļis gobolu. Pēc suoka visi dzīduot, bet i vylks dzīd: au, au, au! Kuozinīki nūsabeida un suoka vylku sist. Vylks nabogs spryuc nu ustobas uorā, aizskrīn iz mežu un gaida iz tuo ceļa, kur vecis guoja iz kuozom. Vecis, dūmuodams, ka vylks jū tur var gaidīt, aizguoja pa cytu ceļu uz muoju.

Vylks gaida, gaida — navar sagaidīt un aizīt uz veča sātu. Jis īīt klāvā dūt zyrgam ēst. Vylks, tū pamanējis, gryb līst pa lūdzeņu klāvā un ībuož tur asti paprīkšu. Vecis pajam asti un dasyt ar noglom. Vylks nabogs rauj ar vysu spāku, izrauj asti un kaukdams aizskrej iz mežu.