1. A. 101. 100. P.Paulītis Straupē.

Kādam saimniekam bija vecs suns, kuram deva ēst tikai sakaltušas garozas. Reiz suns satikās ar vilku, sūdzēja tam savas bēdas. Vilks sacīja: "Klausies, es tev došu labu padomu; bet kad tev labi klājas, neaizmirsti manis! Redzi, rītdien saimniece ar savu vienīgo meitiņu nesīs siena pļāvējiem pusdienu; es nolaupīšu viņai meitiņu, tu dzenies man pakaļ un puinī mani, ka vilna vien put!"

Kā teikts, tā notika. Otrā dienā saimniece patiesi nesa pļāvējiem pusdienu un viņai līdzi tecēja meitiņa. Nolikusi pļavas malā ēdienu, pati gāja pie pļāvējiem aicināt ēst. Pa tām starpām vilks sagrāba meiteni un nesa uz mežu. To redzēdams, suns dzinās vilkam pakaļ un to tikmēr plucināja, kamēr neizlaida meiteni no zobiem. Nu pieskrēja arī saimniece ar pļāvējiem un nezināja aiz priekiem ko darīt ar suni.

Neilgi pēc tam dzēra tanīs pašās mājās kāzas, uz kurām suns uzaicināja arī vilku. Vedēju naktī suns sagaidīja savu viesi, pie žoga stāvēdams. Kad vilks bija atnācis, viņš to ieveda rijā un lika ielīst krāsnī. Tur nu suns atnesa gaļu, maizi un brandvīnu, lai vilks ēd, dzer un līksmojas. Bet negausnieks drīzi vien piedzērās un iesāka bļaustīties: "Man gribas ziņģēt, man gribas ziņģēt!" un rāva vaļā, ka visa rija atskanēja: "Ramtad, ramtad, ramtad — tā!"

Izdzirdējuši svešādo dziesmu, kāzinieki saskrēja rijā ar rungām un vilku tā notaukšķēja, ka tas tikko jaudāja pa rijas logu izmukt ārā. No tā laika vilks nevar suņa ieraudzīt ne acu galā.