1. A. 102. 47. J.Utynovs Preiļos, N.Rancāna krājumā.

Vīnu reizi vylks, īdams pa mežu, īraudzēja kūkā dzeni, kurs vylku pasveicynuoja šaidim vuordim: "Lobu dīnu, vušku ēdējs!"

Vylks taipat meiļi atjēma: "Lobu dīnu, kūku grauzējs!"

Suokuos storp viņim streidi un golā dzenis soka: "Kaut gan tu vuškas gyun, bet pats na loba kažūka sev naturi."

Vylkam patīši beja spolvas nūguojušas un viņam nabeja kuo atbildēt. Viņš bēdeigs un dūmeigs īt pa mežu tuoluok. Īdams pa mežu, sateik lopsu, kura īsavāruse, ka vylks bēdeigs, soka: "Kuo tu, kyumiņ, taids bēdeigs?"

Vylks lopsai atbild: "Kai ta man nabyut bēdeigam, ka taids mozs putns mani tai izlomuojis un nūsaucis par vušku zagli, un ka pats sev loba kažūka naturi."

Lopsa syt ar depi [ķepu] par vylka mugoru un soka: "Patīši, kyumeņ, tev pavysam slykts kažūks."

Golā lopsa gudrineica soka: "Baroj munus bārnus, kamēr viņi izaugs, un es par tū laiku sašyušu tev skaistu syltu zīmas kažūku."

Vylks ar tū palīk mīrā un baroj lopsas bārnus, bet lopsa smejuos vīn, ka naboga vylks baroj juos bārnus, grybādams sylta un skaista kažūka. Vylks kaidu laiku atbaruojis lopsas bārnus, vaicoj nū lopsas: "Voi dreiži byus man gotavs apsūleitais kažūks par baruošonu?"

Viņa atbild: "Vēl nav gotavs, tryukst pīduorkņu un apokles."

Naboga vylks vēl baroj lopsas bārnus lobu laiku un tod vaicoj ūtru reizi: "Voi dreiži byus gotavs man kažūks?"

Lopsa atbild: "Vēl vīna pīduorkne un apokle nav dašyuta."

Vylks vēl baroj lobu laiku lopsas bārnus, kuri jau dīzgon leli izauguši, bet nagryb poši īt medeibās, juo ir kos viņim pīnas gotavas bareibas — naboga vylks. Tad vēl par nāzcik laika vylks vaicoj: "Nu jau dreiži byus kažūks gotavs?"

Lopsa atbild: "Gribi loba kažūka, un ka tik dreiži jis byutu gotavs!"

Lopsai tagad nava kū teikt, jo vylks paprasēja, lai paruodūt, kaids jis byušūt. Bet lopsa gudrineica tūmār izgudruoja, kas pateik, un soka: "Voi gribi kažūkam syltu apokli?"

Vylks tam pīkryta. Tad lopsa suoka stuosteit: "Vakar skraideidama pa mežmolu, es redzēju vīnu skaistu malnu zyrgu, viervē pīsītu. Tu pamazeņēm izlīn nu kryumu, tik ļūti uzmaneigi, lai jis tevis naradzātu, pīlīn pi vierves mīteņa, saņem jū ar zūbim uorā, apmet ar cylpu ap koklu, tad varēsi pasacelt un vilkt uz šejeni. Te mēs viņam nūplēssim uodu, un tev byus nū viņa uodas smuka apokle."

Naboga vylks paklausēja lopsas viltineicas un nūguoja. Nūguojis uz mežmolu, patīši īraudzēja kluot uz pļovas gonūtīs viervē pīsītu brangu zyrgu. Izleida palēnītēm nū mežmolas, kai lopsa beja muocējusi, pīleida kluotu pi vierves mīteņa, izruove tū ar zūbim un, iztaisījis cylpu, aplyka sev ap koklu un tod pasacēle. Zyrgs, īraudzējis sovā tyvumā vylku, laide skrīt nū vysa spāka uz muojuom un ruove ari leidzja koklā aizžņaugtu vylku. Zyrgs dažu reizi nūstuoja, dūmuoja, ka vylka vairs nav tyvumā, bet īraudzējis naboga vylku vierves golā, vēl stypruok suoka skrīt pa calmim, pa kryumim. Golu golā viņš īruove nūmūceitu vylku sātvydā.

Sētinīki, īraudzējuši vylku cylpā, nūsabreinuoja, dasyta vēl ar mītu un noplēse vēl tū pošu vacū kažūku. Bet lopsa un viņas bārni izabaruoja nu vylka medījumim, ku viņš nese, gribādams sev jauna skaista kažūka.