2. A.102.47. T.Beča Preiļu Byndarines novadā, B.Spūļa krājumā.

Vylks dadūmuoja sašyut sev kažūku. Jis īt un sateik lopsu. Lopsa vaicoj:

"Kuo tu, kyumeņ, meklej?"

"Meklēju šivēja, lai maņ kažūku sašyutu."

"Es jau ari muoku kažūku šyut."

"Tad sašyuņ maņ!"

"Labi, sašyušu, nes tik vuškas! Kū vairuok uodu, tū syltuoks byus kažūks."

Vylks nesja, nesja vuškas uz lopsas olu un jau pīkusa.

"Vai kažūks jau gotovs?" vaicuoja jis nu lopsas.

Lopsa kažūku šyut i nadūmuojuse pavysam. Jei tik lykuse vuškas sovā olā.

"Gotovs, gotovs, kyumeņ," lopsa atsoka, tikai apakles nav.

"Es jau zynu, kur dabuot apakļi. Saiminīks kulā kuļ, bet juo kumeļš gonuos pļovā, tur byus loba apakle.''

Aizīt obi pēc kumeļa. Lopsa soka vylkam: "Tu apmet viervi ap koklu un ved, es nu pakaļas ar reiksti dadzeišu."

"Labi!"

Lopsa kai syta kumeļam ar reiksti, kumeļš tryukuos, skrēja uz vylka un jū nūsyta. Lopsa aizguoja uz sovu olu. Jei ād vylka atstuotuos vuškas un dzeivoj vēļ šūdīņ.