Zvēri slēpjas no kaķa.

1. A. 103. J.Cīrulis, "Skolas maize".

Ģēģerim bija suņa vietā kaķis, kas viņam ikdienas uz jakti līdz gāja. Daudzreiz viņam gan bija bez kāda medījuma mājā jāpārnāk, bet vienreiz viņam laimējās nošaut ļoti lielu briedi. Par to gauži priecādamies, ģēģeris tūliņ devās pēc zirga, lai nošauto briedi varētu uz māju aizvest. Kaķis par to laiku palika pie brieža par sargu, laizīja tik viņa asinis un negāja nekur projām.

Kaķim sargājot, gadījās četriem zvēriem tai vietai garēm iet, kur briedis gulēja. Papriekšu nāca lācis, tad vilks, tad lapsa un vispēdīgi zaķis. Lācis pirmais ierauga lielo briedi zemē guļam un mazo kaķi viņa asinis laizam. Viņš domā pats pie sevis: "Tik mazs nokodis tik lielu! Tas gan laikam ir ļoti stiprs!"

Rādīdams arī saviem draugiem tādu brīnumu, viņš saka: "Vai mēs šo zvēru nevarētu dabūt savā biedrībā?"

Lapsai gudriniecei ir padoms tūliņ pie rokas. Viņa saka: "Tas ir viegli un ātri izdarāms! Es iešu pēc zoss. Lāci, tu ej pēc medus! Vilks, tu ej uz nāburgu pēc katla! Un tu, zaķīt, paliec tepat un kurini brangu uguni!"

Viss notika pēc gudrinieces pavēles un katrs gāja steigšus pie sava noliktā darba. Zaķis izmeklēja ugunskuram tādu vietu, no kuras vejš vislabāki kaķim smaku virsū nes.

Nebija ilgi jāgaida, kad arī tie trīs, katrs ar savu gabalu, bija klāt. Vilks lika katlu ar gudru ziņu uz ugunskura, lācis tecināja medu no tropa katlā iekšā, un lapsa meta zosi katlā iekš medus, vēl kādas reizes savu laupījumu nolaizījusi.

Kad nu to visu bija padarījuši, tad katrs meklēja savu vietu, kur paslēpties, lai varētu labi noskatīties, ko kaķis darīs. Lācis uzkāpa priedē, lapsa ar zaķi paslēpās krūmos, bet vilks ielīda turpat pie ugunskura žagaru gubā, tik aste vien palika ārā.

Jau kaķim drusku uziet cepeša smaka, un viņš tūliņ arī dodas uz to pusi, no kuras smaku saodis, bet pusceļā viņš tomēr griežas atpakaļ pie brieža. Smaka nāk no jauna virsū, un tik liela un garda, ka kaķis nemaz vairs nevar izciest. Nu viņš arī atstāj briedi, dodas pa smakai uz cepeti un, klāt pienācis, sāk to tūliņ ēst.

Vilks, to ieraudzījis, aiz priekiem nezin, ko darīt Viņš sit ar asti uz zemes, ka paukš vien. Kaķis domā, ka peles pa žagaru gubu dauzās, un redzēdams vilka astes galu, klūp tam ar visiem nagiem virsū. Vilku pārņem nāves briesmas. Viņš lec ka zibens augšā un dodas par galvu, par kaklu projām, ko vien tik jaudā.

Kaķim arī nav mazāk baiļu. Viņš šaujas priedē augšā, ka miza vien brīkš, un — taisni lācim virsū. Nu arī lāci saņem nāves briesmas. Viņš lec no priedes zemē, un, kaklu nolauzis, paliek guļot.

Lapsa ar zaķi, to redzēdami, smejas ka smejas. Bet zaķim par nelaimi, tā smejoties, pārplīsa lūpa.

Piezīme. Tā kā "Skolas maizē" šī pasaka ir ievietota starp vietējām teikām un ļoti maz līdzinās atbilstošai Grimmu pasaciņai (48), tad liekas, ka šī ir pašu latviešu pasaka. Viņa ir publicēta jau 1877. Gadā un tā tad izrādās par visagrāki uzrakstīto variantu. Sekošais variants gan būs cēlies no šās pasakas. P.Š.