2. A. 103. J. Avotiņš Krustpilī.

Reiz suns ar lapsu sastrīdējās, kuram stiprāki draugi. Pēdīgi nosprieda izprovēt draugu spēku ar karu. Katrs var ņemt līdz divi karavīrus, bet kas tiks uzvarēts, tam jāmirst arī pašam. Karalauks tika apzīmets meža, ne talu no tās mājas, kur suns dzīvoja. Noteiktā laikā drīz vien ieradās karalauka lapsa ar mežacūku un lāci, bet suns nokavējās, nevarēdams tik īsā laikā dabūt savus biedrus. Viņš aicinājis vispirms ērzeli, bet tas aizbildinājies, ka saimnieks viņu esot nostrādinājis un viņš nevarot iet. Tad suns gājis pie vērša, bet tas arī atsacījies teikdams, ka vakar, cin!ti ardot, esot samaitajis vienu ragu, tā ka tagad visa galva sāpot. Laiks jau klāt, un kas neieradīsies, tas būs karu pazaudējis. Ko nu sunim darit? Stiprāku draugu nedabūjis, viņš aicina kaķi ar gaili, ķuri ir arī ar mieru iet sunim palīgā. Tā nu steidzas visi trīs uz mežu, lai nenokavētos par daudz. Lapsa, nevarēdama savus pretiniekus sagaidīt, paskubināja lāci, lai uzkāpjot eglē palūkot, vai viņi jau nenākot. Lācis arī uzkāpj, apskatās un tūlin pastāsta, ka nākot gan. Lapsa prasa: "Vai vēl tālu?" Lācis atbild: "Drīz jau būs klāt" Lapsa prasa: "Vai ienaidnieki nav apbruņoti?" Lācis stāsta: "Viens velk lielu bomi sev pakaļ, un otrs ir pacēlis divus līkus zobenus gaisā. Tas tik vien kliedz: padod man, padod man!" Mežacūka, to dzirdēdama, sāk rakties sūnās, bet lapsa uzsauc lācim, lai kāpjot zeme un taisoties uz cīņu. Lacis atbild, ka viņš nekāpšot vis zemē, jo eglē ienaidnieki viņa nevarot saredzēt. Lapsai paliek bailes un tā tik laiž meža iekšā, bet mežacūka jau ir tā ierakusies sūnās, ka tik vairs astes galiņš palicis ārā. Atnāk nu suns ar saviem karavīriem, bet ienaidnieku ne jutin nejūt. Suns stāsta, ka tiem laikam ceļā būšot kāda klizma gadījusies, varēšot tepat pagaidīt un atpūsties. Gailis sasit spārnus un stipra balsī uzdzied savu dziesmu. Cūkai no bailēm sāk aste dre-bēt, un kaķis domā, ka tur ir pele, tūliņ caps! virsū. Cūka uztrūk-stas un aizmuk mežā, bet nu arī kaķim uznāk nāves bailes un tas izskrien eglē augšā. Lācis domādams, ka nu šim brūk virsū, nokrīt no egles kā pelavi maiss un laiž ļekas vaļā mežā iekšā. Ar to tad nu ari karš bija beidzies.