3. A.100.103. M. Cena Vidzemes Saleniekos. Jkr., II, 9, 10. LP, VII, II, 32, l, 3. AŠ, II, 25k.

Lustiņš, iedams ganos, bija iedraudzējies ar vilku. Reiz Lustiņš saka: "Mums mājas būs kāzas." "Es ar iešu", vilks saka.

"Kaulu graušana jau būs!" Lustiņš atbild. Pienāk kāzas. Vilks ar Lustiņu jau pagaldē un grauž kaulus, ka visa istaba dimd. Sāk spēlēt. "Es arī pūtīšu!" vilks iesaucas. "Nepūt, dabūsi pērienu!" Lustiņš saka. "Es pūtīšu!" vilks iesaucas un laiž vaļā: "Au, u, u!" . Kāzinieki, dzirdēdami vilku istabā, ķer katrs, ko var, un sāk nabadziņu zolēt, kamēr gandrīz nosit. Vilks otra dienā, saticis Lustiņu, teic, ka šim jāejot pie tiesas par piekrāpšanu. Uz liela laukuma, zem veca ozola būšot tiesneši: lācis un mežacūka. Lustiņš no rīta taisījās uz tiesu. Kā biedrus viņš sev līdzi ņēma kaimiņa Kranci, Inci un gaili. Lācis, mežacūka un vilks jau agri bija sapulcējušies zem ozola un gaidīja tiesājamo. Uz vienu lāgu lācis, parāpies kokā, redz, ka vainīgais nāk, bet ne viens pats. Viņš saka apakšā esošiem: "Lustiņš nāk pa priekšu, viņam pakaļ viens ar lielu bomi pār pleciem un aiz tā viens ņem vien lodes un bāž kulē. Bez tam viens ar lielu spieķu bunti mugurā. Darat, ko gribat, bet es te nepalikšu, man bail." To sacīdams, lācis uzrāpās kokā un tur paslēpās. Mežacūka ielīda žagaros un vilks aizšmauca mežā. Lustiņš, Krancis, Incis un gailis, atnākuši pie ozola, neredz ne- viena tiesneša; gaida, gaida, kamēr pēdīgi paliek garlaicīgi, Incis iet žagaru čupā nosnausties, bet pamana koku lapas kaut ko čabam. Domādams, ka tā ir pele, viņš to saķer, bet tajā pašā laikā mežacūka kviekdama dodas augšā, jo kaķis sakniebis viņas asti zobos. Skriedama, kviekdama mežacūka uzskrien gailim virsū, kurš turpat stāvēja. Gailis kliegdams dodas ozolā. Lācis redzēdams, kā mežacūkai izgājis, no bailēm nokrīt no koka un nositas.