4. A.100.103. J. Juka Stūreniekos.LP,IV,62. AŠ,II,25f.

Kādu reizi gājis suns Poģis uz mežu pastaigāties un saticis vilku. Vilks teicis: "Poģi, es tevi nokodīšu!" "Cik tad tev no manis būs? Atnāc labāk svētvakaru pie manis — mums būs kāzas, tad pacienāšu tevi." Svētvakaru vilks atnācis pie suņa. Suns ievedis vilku pa lodziņu pagrabā. Tur bijuši rauši, gaļa un brandvīns. Vilks ātri piedzēris un teicis sunim: "Poģi, brāl, es aurēšu." "Neaurē!" suns biedinājis. Vilks tomēr neklausījis un aurējis, cik spēka. Kāzinieki izdzirdējuši vilku pagrabā un nosituši viņu.

0tra diena Poģis atkal gājis mežā pastaigāties un saticis vilku māti. Tā prasījusi Poģim, kur esot licis viņas vīru. "Tā un tā noticis!" suns izstāstījis. Bet vilku māte teikusi, ka Poģim jānākot uz karu. Nosprieduši apakš viena koka karot. Suns dabūjis kaķi un gaili par palīgiem, bet vilku māte lāci un mežacūku. Lācis un mežacūka sanākuši, bet suņa draugu vēl nebijis klāt. Mežacūka palīdusi apakš žagaru čupas un lacis uzkāpis kokā. Pēc brītiņa mežacūka lācim prasījusi: vai nenākot? Lācis atteicis: "Nāk, nāk: mazs, mazs vīriņš, runga par pleciem un otrs tā lielās: pag, pag, blēdi, zagli!" Necik ilgi kaķis atnācis un ieraudzījis mežacūkas asti no žagariem ārā, viņš domājis: tā pele, un klupis virsū. Mežacūka bailes aizskrējusi ar visu žagaru čupu projām. Kaķis atkal pārbaidījies, skrējis vienā kokā augšā un tai kokā bijis lācis. Lācis redzējis, ka cūka uzvarēta, domājis: nu arī viņam klāšoties nelabi, tādēļ lēcis zemē un aplam sasities. Gailis, kurš bijis uzlaidies tā paša koka galotnē, sasitis no brīnumiem spārnus un nodziedājis: ķiķerikū! Lācis saticis mežacūku un prasījis, kā viņai klājies? "Vai dieniņu!" tā atteikusi, "tas zvērs tik tik asti nenorāva!" "Es atkal sasitu uz celma nejauki gūžu," lācis sudzējies, "tomēr laime vēl diezgan, ka tiku projām, jo tas zvērs, kam abos sānos cērtamais, no pakaļas kliegtin kliedz: "Ak, kad tevi būtu dabūjis!'