7. A. 101. 100. 103. M.Kronis Mežmuižas Vilcē, A.Bīlenšteina krājumā. LP, VI, 36, 12. AŠ, II, 25g.

Viena saimniece negodīja savu Kranču, tāpēc viņš bija dikti vājš: kauli un āda vien, ka tikai kauna dēļ kustēt varēja. Te kādu reizi Krančus, pa lauku staigādams, satiek vilku. Vilks, rīkli atplētis, skrej Krančum virsū: "Es tevi apēdīšu!" "Ko tu no manis, tāda vāja, ēdīsi?" Krančus brīnās. Vilks apskatās labi: ir gan vājš! Un nu vaicās: "Bet kāpēc tu esi tik vājš?" "Ka es nebūšu vājš, kad man ēst nedod?" "Nu paklausi manam padomam, tad tu, Kranču, atbarosies. Tagad ir pavasaris, rītu tava saimniece dzīs lopus ganos un es nolaupīšu viņai labāko jēru; bet tu izlikdamies dzenies man pakaļ, es tev atdošu jēru un saimniece tev neliegs vairs paēdiena. Tikai biksās vien man neieplēsi" Labi! tā arī notika. Rītā dzen lopus laukā un Krančus velkas līdz. Bet saimniece baras: "Se, mājās, maita, ta tu visur man velcies pakaļ, tīkodams no manis atkal ko dabūt grauzt, se!" Krančus, nelikdamies ne dzirdēt, lien un lien. Te uz reizi vilks no meža ārā un labākais jērs rokā. Nu saimniece nezin, ko darīt: "Puc, puc, Krančiņ, puc!" to vien sauc. Krančiņš, nabadziņš, laiž arī kājas vaļā, bet negrib nemaz sekties: kā diktāki būtu skrējis, krīt uz deguna. To redzot, saimniece saņems gan rokas: "Mana vaina, mana vaina sunītim, Krančiņam, vajadzēja dot ēst!"

Bet kamēr šī tur lauzās, Krančiņš ir visā nespēkā noķēris taču vilku un nes jēru atpakaļ. Ak tu želīgais! un saimniece nezin, ko sunim darīt: cienā, labina, ēdina, jāsaka, kā brāli. Bet tas tikai bija kādu laiku; drīzi skopule aizmirsa atkal, ka Krančus jēru glābis un kā nedeva, tā nedeva ēst.

Krančus palika vājš un kādu dienu satika atkal to pašu vilku. Nu viņi sarunājās atkal tāpat kā pirmo reizi un vilks dod šādu padomu: "Rītu sāksies rudzu laiks, tava saimniece nāks rudzus siet un noliks savu bērnu meža malā. Es tad pakampšu bērnu, tu dzenies pakaļ, atņemi un dabūsi atkal ēst. Bet biksas tu man taupi!" Labi! tā arī notika. Saimniece nāk ar bērnu, Krančus velkas līdz, bet šī baras: "Se, mājās, maita, se! Es iedošu bērnam kumosu maizes,šis viņam nāks, varbūt, to izkampt, se!" Bet Krančus, nelikdamies ne dzirdēt, nāk un nāk. Te, līdz labi bērnu nolikuse, vilks no meža arā, bērnam virsū nn mežā iekšā. Ak tu žēlīgais! saimniece kā ārprātā: "Puc, puc, zelta Krančiņ, puc! Mans bērns, mans bērns!" Krančus lobj gan pakaļ, bet nevar necik paskriet, kad nav ēdis! Nu saimniece asarās žēlojas: "Vai es nevarēju suni barot, vai nevarēju suni barot!"

Bet kamēr šī tur izbļaujas. Krančum bērns rokā. Tikai tā tā nelaime: Krančus šoreiz, aiz lieliem priekiem, pārskatīdamies — ka jādomā — bija iekodis brangi vien vilkam biksās. Ja, un tā nu saimniece no tā brīža baroja Kranču, ka nevarēja ne visu patērēt, ko sadeva. Bet nezin pēc kāda laika, vilks satiekas ar Kranču un tik dusmīgs, tik dusmīgs: "Tu Kranci, tu, tu man kodīsi biksās! Nu tu tauks esi diezgan — es tevi ēdīšu!"

"Ej, ej, trakais vilks, ej, ko tu nu blēņu dēļ buldurē? Es tev pateikšu ko labāku. Nākamu svētdienu būs mūsu puisim kāzas, atnāci tu tad, kad vakars meties, pie manis, es ievedīšu tevi kāzu istabā, pagaldē un saēdies druskas, kaulus, cik tikai jaudi!" Labi! Vilks noteiktā dienā bij klāt un ielīda pagaldē. Tur šis nu ēda, ēda, beidzot sacīs uz Kranču: "Vai nevaram pie muzikantiem tuvāk tikt?" "Āja!" Krančus atteica un noveda vilku pa beņķu apakšām pie muzikantu galda. Vilks tikām, tikām klausās apakš muzikantu galda — uz vienu reizi: "Vai! kur viņi jauki pūš! Es putīšu līdz"

"Vai tu traks!" Krančus iesaucās, "ja tev āda mīļa, tad nepūti, klāsies plāni" Bet vilks, labi saēdies, tevi klausīs: pūš un pūš: "Au, au!" Kāzinieki klausās, klausās — kas tad tas? — vilks istabā, un ta grābj pēc zuteņiem un sāk jauno muzikantu mielot, kamēr āda jēlumu jēla. Vēlāk vilks atkal satiek Kranču un nu tik nikns, tik nikns, ka āda jēla — būšot tūliņ viņu ēst Krančus atsaka: "Tu pats esi vainīgs, kam tu pati!"

Bet vilks atbļauj pretim: "Vai vainīgs, vai nevainīgs, iesim karot! Ņemsim katrs vel divi biedri līdz! Es ņemšu lāci un mežacūku, ņemi tu kaķi un zostēviņu!" [Beigas tādas pašas kā iepriekšējā variantā.]

Piezīme. Jānis Vītols Zemgales Tielmindē uzrakstījis tādu pašu variantu, bet tur tikai ir teikts, ka "saiminece gājusi linu plūkt un tad ņēmusi bērnu līdz" LP, VI, 36, 12, var.