9. A.101. 100.103. K.Corbiks no M.Saulevicas Bukaišu pag.

Kādās mājās bijis ļoti vecs suns Skarītis vārdā. Tas nespējis vairs māju sargāt, tādēļ nedevuši tam vairs ēst. Viņš aizgājis nobēdājies uz mežu. Mežā suni satiek vilks un prasa: "Ko tad tu te meklē?" "Kā tā nemeklēšu? man nedod vairs ēst." suns atsaka. Vilks saka: "Nebēdājies vis! Tavam saimniekam meža sapļauts siens. Rītu nāks to žāvēt. Atnāks arī saimniece ar savu mazo bērnu. Viņa noliks to mežmalē. Es ātri pakampšu to un skriešu prom, tu dodies man pakaļ, atņemsi bēmu un atnesīsi tai atpakaļ. Par to tevi saimniece labi godās." Otru dienu nāk žāvēt sienu. Nāk arī saimniece ar mazo bērnu, viņa noliek to mežmalē. Vilks ātri pieskrien, pakampj bērnu un mežā iekšā. Saimniece sauc: "Skarīt, puc, vilks ņem bērnu! Ska-rīt, puc!" Skarītis liek ļekas vilkam pakaļ, atņem tam bērnu un atnes atpakaļ. Saimniece ļoti priecīga. Tā ved Skanti uz māju un, dod tam baltu maizi, gaļu, pienu un nezin, kā godēt. Skarītim nu klājas labi. Kādreiz tas satiek vilku. Šis prasa: "Kā nu klājas?" "Man klājas ļoti labi. Saimniece mani nezin, kā godēt."

"Kā tu man to atlīdzināsi?" "Vai zini ko? Svētdienu puisim būs kāzas. Atnāc uz rijas šķūnī, tad es tev visu ko atnesīšu." Atnāk svētdiena. Vilks ielien rijas šķunī, Skarītis tam nes gaļu, bulkas un arī pudeli brandvīna. Vilks, labi saēdies un sadzēries, saka, ka gribot dzirdēt muzikantus. Skarītis negrib tam atļaut iet uz istabu, ka neiziet vilkam slikti, bet vilks nav apmierināms. Skarītis beidzot ieved vilku namā un liek, lai tas guļ padzirnē, bet vilks grib pie muzikantiem. Skarītis to ieved ari istabā. Bet ka sāk muzikanti spēlēt, vilks sāk kaukt. Kāzenieki pakampj cits rungu, cits slotu, cits dakšas un nu tik vilkam virsū. Šis pa logu laukā un prom uz mežu. Otru dienu Skarītis iet uz mežu lūkot, kā vilkam klājas. Vilks nikns uz Skarīti un saka, ka gribot karu celt. Neko darīt. Skarītis saaicina uz karu: runci, zostēviņu un gaili. Vilks no savas puses: mežacūku, lāci un lapsu. Lācis iekāpa ozolā, lai redzētu, kas nāks. Uz vienu reiz šis iesaucas: "Vai brāļi, kas tur nāk, aplam liels kara spēks! Viens nes lielu rungu par plecu, otram šķenneta cepure galvā, vienam iezveņģeris rokā (zostēviņam līks kakls). Mežacūka no bailēm ieritinās lapās, tikai astes galiņš paliek laukā. Lapsa aiztupjas aiz krūma, vilks nostājas pretī karaspēkam. Runcis atnācis skatās visapkārt, kur nu ir vilka karotāji. Te tas ierauga mežacūkas pelēko astes galu, kas redzams starp lapām. Runcis domā, ka pele, šņabac! virsū un sakampj cūkas astes galu. Mežacūka pārbīstas un liek krūmos iekšā, taisni lapsai virsū. Šī no bailēm liek ļekas vaļā. Kaķis atkal savukārt pārbīstas un skrien pa koku uz augšu. Lācis domā, nu vairs nav labi, lec no koka zemē. Lekdams tas nolauzis sev kaklu. Skarītis nu aizgājis uz mājām un atvedis šurp saimnieku. Saimnieks norāvis lācim ādu, izģērējis to un pašuvis no tās savam mazajam zēnam kažociņu. Skarītim deva žēlastības maizi, kamēr tas vien dzīvoja.