10. A. 101. 100. 103. E. Ābels Garlenē. LP, VII, II, 32, 1, 1.

Vienam saimniekam bija ļoti sīksta, badīga saimniece: nedevusi ne sunim ēst. Suns tad palicis tik nespēcīgs, ka tik tik spējis paša kaulus nēsāt Reiz suns saticis vilku, sūdzējis tam savas raizes. Vilks atteicis: "Es tev palīdzēšu! — Kad tava saimniece, rītu sienu grābdama, atkal būs nolikusi savu bērnu zemē, meža malā, tad pakampšu to, nesīšu projām; tu dzenies man pakaļ, bet skriedams izliecies, it kā aiz nespēka tev jāklūp, jākrīt. Atņēmi man bērna— to saimniece neaizmirsīsi" Labi! tā noticis. Vilks bērnu nolaupījis, suns klupdams, krizdams atņēmis un saimniece to vien teikusi: "Mans sunītis, mans kuciņš! tu manu lolojumu izglābi, pankokus nu ēdīsi!"

Ēda arī, par daudz labi tagad sunim klājies: muižnieka dienas. Bet suns par tik prātīgu padomu gribējis arī vilkam cik necik atlīdzināt. Tanīs mājās iegadījušās toruden kāzas. Suns ieaicinājis arī vilku kāzās, ievedis ap vakara laiku aizkrāsnī, paslēpis pagultē. Sacienājis krietni vilku, sīvo lai devis. Bet vilkam drīzi apreibusi galviņa un nu šis, trakais, aizmirsis, ka ienācis godīgā namā, domājis kā mežā, sācis aurēt, cik vien jaudas. Kāznieki, apceldami šo putnu pagultē, paķēruši rungas, saklupuši vilkam mugurā. Tā puslaicīgi gan aizsprucis ar dzīvību, bet āda bijusi salāpīta, lai Dievs nogriež! Tas nu vilkam — kad reibumu izgulējis — aplam ēdies pa sirdi. Suns laikam būšot ievedis viņu tišām tādu negantnieku, pērēju, pulkā. Sacirties tad vilks, gājis pie citiem zvēriem, apsūdzējis suni smalki, pavisam melnu pataisījis. Zvēri vēl tīšām saskubinājuši mēlnesi, lai tikai piesakot sunim karu. Labi! Tas vilkam atkal itin nekas. Tūliņ sunim ziņa klāt: "Kaŗš!" Tai un tai dienā vilks ar saviem kaŗa biedriem gaida suni. Gaida, gaida — nieki nebūs, sagudros slepeni sunim uzbrukt. Lācis, lielais vīrs, tad uzrāpies priedē augstu, augstu apskatīties, kādi sunim palīgi būs? Nebijis godīgi uzrāpies — vai traks! — suns nākot ar divi biedriem: viens nākdams lasot akmeņus, otrs velkot lielu svirti nopakaļus. Vilka biedri lztrūkušies tūliņ uz pēdām un, droši ir droši, noslēpušies, gudrenieki. Atnāk suns, atnāk kaķis un gailis, suņa biedri, meklē pretinieku — pretinieka nekā. Bet vilks turpat žagaru čupā ilgi nevar nostāt — sāks kuplo asti mētāt. Kaķim atkal kur jau vien kas pakustēsies, žurkas tūdaļ prātā, tas astei mugurā, lai vilna šķīst. To nu vilks nebija vis cerējis, kaŗā asti pazaudēt — un tā projām, ko nagi nesa, kamēr vēl laika. Bet kaķis arī pārbijies: "Tāda žurka, puskumeļa!" un sprucis turpat priedē augšā. Lācis redz: apakšā vienu jau aizdzinis, nu drāzīs viņam virsū, lēks labāk zemē, kas tur jūk, jūk. Par nelaimi lēciens neizdevies īsti lāgi, aizķērusies ķetna aiz zara, nokritis tantariski un nolauzis kaklu. Citi zvēri, redzēdami savu stiprāko biedru pagalam, laidušies lapās. Tad gailis no pakaļas uzsaucis: "Urrā! uzvarējām." No tā laika vilks ar suni mūžīgā naidā.