11. A. 101 100. 103. J.Enkmanis Smiltenē, A.Bīlenšteina kr.

Toreiz, kad lāčiem vēl bijuši gari kakli kā aitām un stirnām, kad kaķam bijusi tik īsa astīte kā zaķam un lapsai aste tik gaŗa un gluma kā kvekšķim, un kad gailis vēl gluži tāpat izskatījies kā vista; tad zvēri un lopi sava starpā draudzīgi runājušies, cits citam grūtās dienās palīdzējušies. Bet ja kāds pret citiem apgrēkojies, lai tādu tūliņ aicinājuši zvēru tiesas priekšā un nosodījuši. Nu, un ap to laiku Teļu silā dzīvojis vecs vilks, vārdā Jēpis, ar savu mātīti Mašu. Netālu no sila Pavāra mājā atkal dzīvojis raibs suns Kristaps. Bet Kristaps vecumā bija palicis nevarīgs: ne nu vairs jaudāja mājas apsargāt, ne arī ganam lopus riet. Tādēļ saimnieks nogriezis tam maizes riku un izdzinis no mājas, lai iet, kur kājas nes. Vecais Kristaps, maizes riku apēdis, gājis, asti nolaidis, gar sila malu gudrodams, ko iesākt, ko darīt? Jēpis, šo pamanījis un veco draugu tādu bēdīgu redzēdams, prasījis: kas tam vainas? Kristaps izsūdzējis bēdas raudādams un teicis, ka nu tiešām vairs nezinot, ko lai iesākot un kā lai vecuma maizi pelnot. Jēpis, šā raudu dziesmu dzirdējis, pakratījis domīgi galvu un teicis: "Ja mani klausīsi un sava saimnieka dēla kazās dosi labi paēst, padzert, tad — es galvoju — tev maizes netrūks." Kristaps, to dzirdēdams, apņēmies visu darīt, ko tikai Jēpis vien teikšot. Labi! Nu Šis ņemies Kristapu izmacīt, lai Pavāra ganiem iznākot līdz. Kad tie šepat tuvumā lopus ganīšot, tad šis ganiem nolaupīšot labāko aitu un laidīšot silā iekšā; bet tad lai Kristaps dodoties šim pakal un ņemot nolaupīto aitu nost, ko šis ari bez kāda strīda atdošot. "Tad redzēsim gan, vai saimnieks vēl maizi tev liegs!" Sacīts — darīts. Jēpis sagrābis aitu aiz kakla (kaustuves) un devies mežā. Gani klieguši, ko jaudājuši; Kristaps laidies, cik spēdams, pakaļ un izpestījis aitu no vilka zobiem. Gani, mājā pārnākuši, godājuši vecā Kristapa drošību un veikni, jauno suni nosmādēdami. Saimnieks, to dzirdēdams, pavēlējis Kristapam maizi un putru dot, kamēr vien tas ēd.

Drīz arī saimnieka vecākais dēls ņēmis sievu. Kāzu vakarā Jēpis atnācis pie Kristapa un prasījis, kas apsolīts. Kristaps tūlin ievedis to pagrabā pie alus un gaļas; pedīgi atraduši kaktā ir brandavīna muciņu, no kuras Jēpis labu malku ierāvis. Bet nu sācis kaukt un gaudot sacīdams, ka tagad šim varen patīkot tūlāt. Gan Kristaps izliedzies, bet tas vairs neko nelīdzējis: Jepis lūlājis jo diktāki. Pēdīgi Kristaps, bīdamies, ka saimnieks dzirdēs, laidis pekas vaļā; bet skriedams aizrāvis pagraba durvis cieti. Kāzu ļaudis, no vilka kaukšanas iztraucēti, gājuši ar rungām, nujām, cirviem, cecumiem lūkot, kas tur par lērumu? Gan vilks, par to laiku aitskaidrojies, turējies dušīgi pretī, bet pēdīgi tak bijusi jaaizmaksā lielā pargalvība un pārdrošība ar dzīvību. Mašai, jau ilgi sava tēviņa gaidot, palicis gluži nelabi ap sirdi, jo šai jau dažādas ērmotas domas prātā nākušas. Gar sila malu iedama, satikusi Kristapu un prasījusi raudādama, vaimanādama: "Kristap, kur Jēpis?" Kristaps liedzies, ka Jēp(j)a ne pa acu galam neesot redzējis; bet Maša uztiepusi, ka šie abi kāzu vakarā uz pagrabu aizgājuši, un no tā laika Jēpis esot pazudis. Bet Kristaps — ko viņš bij teicis, to viņš teicis — pie tā izsacījuma arī palika. Neko darīt, Maša tad apsūdzēja Kristapu pie tiesas. Un Mašai un Kristapam bijis jaizvēl katram divi aizstāvji un, ja vajadzīgs, arī sprieduma izpildītāji. Maša izvēlējusi no meža zvēriem lāci un lapsu; Kristaps no māju lopiem kaķi un gaili. Tiesas sēdei bijis jasākas mazā gaismiņā, sila vidū, pie lielas priedes. Maša, lācis, lapsa jau vakarā atnākuši pie priedes. Lācis uzkāpis priedes zaros; bet lapsa ielīdusi žagaru blāķī un sapņojusi, ka kaķis, gailis, suns notiesāti uz nāvi un ka šī, gaili noēdusi, apgūlusies suņa ribās. Arī lācis priedes galā sapņojis: tam esot suņa gaļas gabals zobos, ko gulēdams ēdis; bet par nelaimi ātri rīdams aizrijies. Kamēr šie sapņojuši, kaķis jau nācis ar lielu bomi pār pleciem un gailis ar žagaru bunti, lai var vainīgo uz vietas nopērt. Nonākuši pie priedes, apskatījušies visapkārt — neviena neredzējuši, domājuši, ka vēl par agru atnākuši. Kaķis tad nosēdies pie žagaru blāķa un gailis staigājis galvu izcēlis: vai Maša ar biedriem nāks, vai ne? Te uz reizi kaķis pamanījis lapsas astes galiņu no žagariem, domājis, ka pele, un lecis ar nagiem un zobiem virsū. Lapsa sabijusies, devusies no žagariem lauka; bet ātri skriedama, uzskrējusi gailim virsū. Tas atkal briesmās lēcis kliegdams, brēkdams priedē augšā un sabaidījis tā lāci, ka šis, tāds apmiegojies, nezinājis, kur šauties: devies pa kaklu, pa galvu no priedes zemē. Gluži gan krizdams nenosities, tomēr savu tievo, garo kaklu ta satriecis, ka, gluži resns un īss palicis no tā laika, kā vēl šodien tas lāčiem redzams. Ar tādu atgadījumu tiesa gan beigusies, bet suns ar vilku no tās dienas palikuši lieli ienaidnieki. Gaiļam atkal jānēsā tāpat kā toreiz žagaru bunte un kaķam bomis. Bet lapsai nu uzaugušas astes galā garas spalvas, tā kā tagad aste drīzāk žagaru saujai līdzinājas — no kā kaķam bikses trīc — nekā pelei. Un no tā laika kaķis arī nekad vairs nav ķēris lapsas astes galu par peli.