12. A. 102. 103. R.K.Porietis Sērpils Aizupēs

Kādam saimniekam suns bija kalpojis ilgus gadus; bet kad vairs nevarēja kalpot, tad saimnieks viņu padzina. Nu viņš gāja pa laukiem, pa mežiem ēst meklēdams, bet nevarēja nekur dabūt. Te satika vilku. Vilks prasa: "Kur tu, brāl, iesi?" "iešu darbu meklēt." "Kādu amatu tad tu strādā?" "Esmu kurpnieks." "Ai kurpnieka kungs!" vilks sāka lūgties, "vai nevari man zābakus izšūt?" "Kāpēc ne?" "Bet cik tev vajadzēs par zābakiem? Nolīgsim!" "Man vajadzēs mazākais vienu kumeļu, vienu teļu, vienu avinu." Labi! Otrā diena vilks klāt ar kumeļu, ar teļu, ar avinu. Nu, bet par cik ilgu laiku zābaki būšot gatavi? Suns apdomāja, apdomāja, cik ilgi viņam pietiks ko ēst, un atbildēja: "Pa divi meneši vari nākt pakaļ." Pagāja divi mēneši, vilks klāt: lai atdodot viņa zābakus. Suns iedod vilkam jēra nagus un saka: "Te ir tavi zābaki" Vilks izmaucas zābakus vienādi, otrādi, nelīda kājā. Kāpēc tik mazus esot taisījis? Suns atbild: ādas par maz esot bijis. "Atvedi tu man lielākus lopus, tad iztaisīšu lielākus zābakus!" Nu, kādus lopus tad vajagot? "Kādus vajaga? Atvedi vienu krietnu ērzeli, vienu vērsi, tad būs zābaki!" Labi! Vilks atveda krietnu ērzeli un lielu vērsi. Nu, uz kuru laiku nu būšot zābaki gatavi? "Pa divi mēneši!" Pagāja divi mēneši, vilks klāt: lai atdodot viņa zābakus! Suns iedod vilkam ērzeļa nagus: "Še, tie ir tavi zābaki!" Vilks apvelk jaunos zābakus, grib staigāt, nevar: stilbi par īsiem. Nu viņš dikti saskaistas: tik daudz ādu, tik daudz lopu saķēzījis, nekas gudrs tomēr neesot izjucis — viņš viņu par to sūdzēšot. Un tur netālu no viņiem bija liels ozols; pie šā ozola vilks aicināja suni uz tiesu. Vilks paņēma par tiesas spriedējiem līdz meža cūku un lāci no savas puses; suns atkal no savas puses sadomāja ņemt kaķi un gaili. Bet kamēr suns vēl pāriet mājā, vilks ar saviem jau priekšā un gaidīt gaida, bet nevar lēti sagaidīt. Tad lācis uzkāpa ozolā skatīties, vai šie drīzi nenāks? Apskatās — ja, nākot gan; bet tam vienam tiesas kungam esot bomis pār pleciem un tas otrs tikai sakot: "Pa, pa, padod!"

Un tur pie tā ozola vēl bija siena čupa. Meža cūka padzirdējusi, kas sunim līdz nāk, no bailēm labāk tūliņ ielīda tai pašā sienā, ka tikai astes gals vien laukā. Atnāk suns, redz: vilks viens pats bez tiesnešiem. Bet nejauši kaķis ierauga meža cūkas astes galu un domā: "Tā ir pele!" Neko vairs, gulst virsū ķert rokā. Meža cūka atkal no bailēm, kad ne astes vairs netaupa, domā: "Labi nav!" un sprūk projām. Kaķis, no meža cūkas satrūcies, atkal tik, tik attapa ozolā uzskriet. Bet lācis domā: "Nu kaķis skrējis viņu ķert rokā?" un tā pa kaklu, pa galvu no ozola zemē; bet krītot nabags pārplīsa pušu. Vilks, redzēdams, ka viens pats paliek, dodas arī lapas un tā suns bij attaisnots. No tā laika vilks vairs nekad nav devis suņam zābakus šūt.