13. A. 102. 103. Pogu Jānis Brambergā.

Reiz saimnieks vecu suni Poģi aizdzinis mežā, tādēļ ka nespējis vairs kalpot. Poģis iekampis žogmalā vecu auna cenkli, aizvilcies itin bēdīgs mežā un grauzis to pašu. Te piestājies vilks prasīdams: "Ko tu dari?" "Ko daru? Šuju vecuma galā kurpes." "Ai Poģīt, pašuj man arī kurpes; tagad pliksalā nemaz paiet ar mātes dotām kurpītēm." "Labi, labi! Bet atnesi man aunu; kurpēm vajadzīgs ādas, vai saproti?" "Saprotu, saprotu!" vilks atteicis un aizsteidzies pēc auna. No rīta atnesis aunu,Poģis skatījies, skatījies, varbūt, ka iznākšot gan! Par trim nedēļām domājot kurpes pabeigt, lai tad nākot pakaļ. Poģis nu mielojies veselas trīs nedēļas ar auna gaļu un nešuvis nemaz. Atnāk vilks: "Vai kurpes gatavas?" "Sen jau!" Poģis atteicis un rādījis auna nagus, lai velkot kājā, vai derēšot? Vilks izmocas visādi, neder un neder: par mazām. "Ai, vilciņ, tā jau domāju, no nieka auna ādas neiznāks ne-kādas teicamas kurpes un tev jau brangi liela ķepa: tur vajadzēs, pec manām domām, vērsi, tad varbūt."

Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs!" vilks atteicis un aizgājis pēc verša. No rīta atstiepis lielu vērsi: nu taču pietikšot? "Jādomā gan! Pēc sešām nedēļām nāci tikai kurpēm pakaļ!" Poģis nu mielojles sešas nedēļas ar vērša gaļu un nešuvis nemaz. Atnāk vilks: "Vai kurpes gatavas?" "Sen jau! Kur tas laiks jau! Še nu še, raugi uzvilkt!" Vilks izvelkas vienā kājā, otrā: vērsim šķelti nagi, kur nu derēs.

"Ai, vilciņ, tā jau domāju: tu jau nesot — varbūt arī gar zemi velkot — biji saplosījis tik neģelīgi vērša ādu, ka nemaz lielāku gabalu izgriest: griezi kur gribi, tādas skrandu slejas vien; un tev jau brangi liela ķepa: tur vajadzēs, pēc manām domām, labu kumeļu, tad gan." "Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs!" vilks atsacījis un aizskrējis pēc kumeļa. No rīta atstiepis gada vecu kumeļu: nu taču pie-tikšot? "Droši vien! Nāci tikai pec deviņām nedēļām kurpēm pakaļ!" Poģis nu mielojies deviņas nedēļas ar kumeļa gaļu un nešuvis nemaz. Atnāk vilks: "Vai kurpes gatavas?" "Droši vien!" Poģis atteicis un iedevis kumeļa pēdu. Vilks uzmaucis kājā, nu derējušas gan. Bet kas vilkam par nelaimi prātā? Tūliņ jaunas kurpes jaievalkājot uz slidena ledus. Uzgājis uz slidena ledus — ak tu manu dieniņ! — nekur noturēties, nekur grozīties un kā griezies atpakaļ, tā klupis, kritis, kaklu lauzdams. Poģis nevarējis vairs no smiekliem valdīties; bet, ače, vilks nesmiesies vis — dusmīgs pagāns: kā varot viņu ar tādām kurpēm piejokot un tad vēl izsmiet? Lai nākot tūliņ kauties! "Ko es ar tevi kaušos?" Poģis atteicis, "celsim tad labāk pilnīgu karu: sadabū tu savus palīgus, es sadabūšu savus un rītu tur pie meža šķūņa, kur tās slaikās priedes, satiksimies tā itin nopietni." "Labi! Esmu mierā! Bet tad tu nu sargies!" vilks nolielījies, kurpes nost vilkdams. Poģis nu pārsteidzies mājā, sadabūjis par to nakti gaili, zostēviņu un runci sev talkā un gājis pie šķūņa. Bet vilks arī nesnaudis; tas sadabūjis meža cūku, zaķi, lāci un jau gaidījis. Zaķis atkal, ka jau tāds lunkans, uzkāpis šķūņa jumtā un vērojis, vērojis. Uz vienu reizi iesaucies: "Viņi nāk! viņi nāk! Bet mums ies kā ies, jo vienam redzu pīķi, otrs lasa akmeņus, trešais sauc:"Kur ir,kur ir?" "Vai traks!" vilks nobijies, "slēpsimies, meža cūka, mēs divi žagaru čupā, lai zaķis, drošības labad, paliek jumtā un tu, lācīt, tu nu izdaries ar tiem." "Nē, ko es viens?" lācis atteicis, "es skriešu priedē, kas tad ir, ir." Labi! Atnācis Poģis ar savu kaŗa spēku: neviena vairs. Jau gribējis atpakaļ iet; te runcis pamanījis žagaru čupā meža cūkas astes galiņu; noturējis par peli un klupis virsū. Bet meža cūka, sāpes manīdama, no čupas āra, taisni vilkam pār muguru. Vilks domājis: "Ja jau viņš bēg, ko tad es?" un klupis pakaļ, taisni gandrīz zostēviņam virsū. Zostēviņš sasities sāņus un pagrūdis gaili. Gailis domājis: "Nu labi vairs nav!" un uzlaidies priedē

paslēpties. Bet tur lācis tikai iesaucies vien, lai glābj no tā, kam sitamie katrā pusē, un klupis no priedes gandrīz kaklu lauzdams. Tikai zaķis šķūņa galā noskatījies: "Kas jau nu būs, būs!" un nebēdzis vis tūliņ. Vēlāk visi mežā atkal salasījušies un nu brīnojušies: "Ak tavus kaŗa vīrus, kādi tam Poģim!" Meža cūka teikusi: "Man sadūra asti ar piķi!" Vilks iesaucies: "Man jau arī gribēja ar pīķi grūst, bet es izbēgu!" Lācis teicis: "Bet vistrakāki man klājās: tas, kam tie sitamie katrā pusē, uzskrēja priedē un kliedza: "Kur ir, kur ir? Padodi man arī!" Es tad klupu no priedes zemē un par laimi uzkritu celmam, citādi vai nosities būtu." Bet zaķis atteicis, smiedamies: "Kamēr jūs mukāt, es nogaidīju un mana āda vesela."