14. A. 102. 103. Zaļeniekos. Jkr., IV. LP, VII, II, 32, 3, 1. AŠ, II, 26b.

"Kad vēl Ikvildās ganos dzinu," stāstīja vecītis, "Ikvildam bija suns Krancis, kuru vecuma dēļ saimnieks atlaida. Suns nezinādams, kur palikt, apmetās mežā. Reiz vilks, gar viņa mitekli garām iedams, iegriezās pie viņa un apvaicājas: "Ko, kūm, laba strādā?" "Strādāju kurpnieka darbu!" Krancis atbild. "Vadzi, vai nevari man kurpes uztaisīt?" vilks vaicā, "ziema jau pie durvīm un ziemu basām kajām sals." "Kādēļ ne!" atbild Krancis, "pagādā tikai kādu jēriņu, gan pēc kādas nedēļas kurpes būs gatavas." "Labi!" vilks noteica un pēc kādas nedēļas atvāc jēru. Nu Krancis ņemas jēru ēst un pēc kādas nedēļas ir no jēra tikai nadziņi vien palikušies. Vilks arī klāt un prasa: "vai kurpes gatavas?" "Gatavas!" Krancis atbild un sniedz vilkam jēra nadziņus; bet nadziņi vilkam par maziem, tas apstellē citas kurpes. "Lielākām kurpēm ir kazas vajadzīgs!" Krancis noteic. "Labi!" saka vilks un pēc kāda laika atvāc kazu. Krancis ņemas ēst, tā ka pēc pāris nedēļām no kazas tikai nadziņi vien ir palikušies. Vilks pēc divam nedēļām ir atkal klāt un prasa: "Vai kurpes gatavas?" "Gatavas!" Krancis atbild un dod vilkam kazas nadziņus; bet kazas nadziņi ir vilkam atkal par maziem un tas apstellē citas kurpes. "Lielakām kurpēm vajaga govs!" noteic Krancis. "Labi!" atbild vilks un pēc kāda laika atvāc govi. Nu Krancis ņemas ēst govi un pec nedēļām trim no govs tikai nagi vien ir atlikušies. Vilks arī klāt un prasa: "Vai kurpes gatavas?"

"Gatavas!" atbild Krancis un sniedz vilkam govs nagus. Kurpes nu gan bija drusku neērtas, bet Krancis pamāca vilku, lai tikai ejot uz pirmā ledus paslidināties, viņas jau izplātīšoties. Vilks aiziet uz Ikvildu dīķi, labi pakrastā paskrējies, laižas uz gluma ledus. Bet tavu postu! Vilks neguva ne apskatīties, ka jau gulēja gaŗšļaukus uz ledus un kurpes bij pa ledu tāļu aizskrējušas. Viņš apskaities par Kranča nelāgo darbu, uzaicina šo uz karu. Norunā dienu un vietu, kad un kur kauties, un ka katram vaļa divus palīgus līdzi ņemt. Krancis izredzas par tādiem runci un klibu āzi, vilks lāci, meža cūku. Noliktā dienā ierodas Ikvildu lauka galā, pie siena kaudzēm, papriekšu vilks ar saviem biedriem. Lācis, uz pakaļķetnām atsēdies, ir pirmais, kas pretiniekus ierauga nakam. "Redz, redz!" viņš izsaucas, uz kaķa asti rādīdams, "kādu piķi viens nes. Arī velns ir Krancim palīga, tas nāk akmeņus lādēdams." Abi vilka biedri sabijās: lacis iekāp pirmā kokā, meža cūka ielien siena kaudzē. Runcis pa paradumam apstaigā siena kaudzi, pēc kādas peles tīkodams. Te piepeži ierauga meža cūkas asti, kas bija ārpus kaudzes palikusi, un sakampj to. Meža cūka izbijusies, kā skrēja kaudzei cauri, ta to apgāza. Nu bija laiks runcim bīties, tas asti sacēlis uzskrej kokā, kur lācis atradās. Lācis sabijies lec no koka zemē un karš bija beigts. Velāk meža, cūka, satikusies ar lāci, stāstīja: "Ak, tu že! manu asti sakampa tas nesķīstais kā ar knīpstangām; es no tā velna nagiem tikko izglābos dzīva." "Arī man neklājās labāki," lācis teica, "tas pīķa nesējs devās ar joni kokā augšām un lūkoja mani nodurt, bet es lēcu no koka zemē, un būtu nosities, ja nebūtu laimīgi trāpījis celmu tur apakšā — uz tā tad uzlēcu."